Meitene ar sveci - стр. 3

Kāpēc es negāju viņai līdzi? Atbilde ir ļoti vienkārša – Mira man nebija labvēlīga, bet sirdī es biju ļoti greizsirdīga uz savu Nastju par viņu.

Es zvanīju modinātāju vienos naktī.

– Sazvanītās puses ierīce ir izslēgta vai atrodas ārpus tīkla pārklājuma. – Viena no atvēsinošākajām frāzēm, kad sāc saprast, ka ar kādu, kas tev rūp, kaut kas noticis.

Es piezvanīju Miras vecākajam brālim Mironam. Viņš pārsteigts atbildēja, ka Nastja nav ar viņiem.

Man bija tikko astoņpadsmit. Es nekad nesp��šu pilnībā aprakstīt tās šausmas, kas mani pārņēma tajā naktī. Es neuzdrošinājos piezvanīt mammai. Ko viņa var darīt, atrodoties tūkstoš kilometru attālumā? Vienkārši aizrīties ar murgu.

Mairons nekavējoties organizēja visus meklēt. Apmēram desmit cilvēki ķemmēja brīvdienu ciematu un daļu meža joslas. Atbrauca policija.

Es steidzos tur. Es neatceros, kā es tur nokļuvu. Man klabēja zobi un no sasprindzinājuma asiņoja deguns. Es savos meklējumos biju pilnīgi bezjēdzīgs.

Mani satika Kostja, Nastja un es bērnības draudzene. Viņi mācījās ar Svečku vienā klasē un devās uz mākslas skolu. Viņš mani apskāva un teica, ka viss būs labi, lai gan rokas trīcēja.

No rīta viņi ieradās pie viņa ar kratīšanu, dīvainā kārtā, kas nebija saistīta ar Svečku. Viņa automašīna tika apzināti pārmeklēta, un Kostja tika ieslodzīta par ļoti nepatīkamu noziegumu. Tas iznāca tikai šogad, pateicoties ļoti labam juristam. Es zinu, ka viņš tika izveidots. Viņš nevarēja kaut ko tādu izdarīt. Kostju pazīstu visu mūžu.

Man paveicās ar izmeklētāju. Pjotrs Semenovičs patiesi vēlējās palīdzēt. Vēlāk viņš berzēja ūsas un paslēpa acis, juzdamies bezspēcīgs.

Mans pieteikums tika pieņemts nekavējoties, neskatoties uz mītu par trim dienām, taču lietu ātri izbeidza, jo nebija pietiekamu pierādījumu.

Divus gadus es cīnījos kā apsēsts. Es pieklauvēju pie izmeklētāju sliekšņiem.

Pjotrs Semenovičs gandrīz nekavējoties aizgāja pensijā, un lieta tika nodota jaunam un manām bēdām pilnīgi vienaldzīgam izmeklētājam.

Es meklēju Nastju ar brīvprātīgajiem, rakstīju uz visām pilsētas publiskajām lapām, un pirms gada es padevos.

Vairāk par visu es ceru, ka Nastja ir dzīva. Ceru, bet neticu. Sāpes ir mazinājušās. Es sāku skaitīt dzimšanas dienas un brīvdienas bez viņas. Man sāpināja cilvēki, kuri turpināja dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis: apprecējās, radīja bērnus, mīlēja, strīdējās, dzēra kafiju vasaras verandās. Kamēr Nastjai šādas iespējas vairs nav.

Kad sāka aust, es nogurusi paskatījos uz netīro upi, kas vairāk atgādināja purvu, un beidzot sapratu, cik milzīgs ir tajā naktī notikušais. Uz lūpām nosēdās rudens migla, izdalot rūgtenu garšu.

Man bija jāpastāsta mammai, kas notika. Es negribēju, lai viņa par to uzzina no izmeklētājiem.

Viņa šausmīgi kliedza. Man no viņas kliedziena uzmetās zosāda, kas pārvērtās gaudošanā.

Tad es steidzos apkārt, plosīdamies starp Sveces meklēšanu un mammas apciemošanu.

Mammas psihe ieslēdza aizsardzības mehānismu. Viņa neatzina mūsu bērnu istabu un domāja, ka viņai ir tikai viena meita. Smadzenes bloķēja visu informāciju par Nastju. Viņa paskatījās uz mūsu bērnu albumu un man jautāja: «Gusja, kas ir šī rudmatainā meitene tev blakus?» Es sakostu zobus, lai nekliegtu.

Ieskata brīžos mana māte dzēra. Viņa izdega gada laikā, it kā mātes sirds būtu ieslēgusi pašiznīcināšanās programmu.