Meitene ar sveci - стр. 19

Kostjas skatiens kļūst pazudis, it kā viņš tagad nebūtu ar mani, bet pavisam citā vietā.

– LABI. – pārbraucu ar plaukstām pāri apakšdelmiem. – Ar labunakti.

– Čau, poga. – Uzliek austiņas.

Es paskatos uz pagalmā novietoto Kostjas «veco kundzi». Protams, es neko nesaku skaļi. Viņam tiešām slikti ar naudu – tas ir saprotams. Viņš savulaik brauca ar dzeltenu mašīnu ar kabrioleta jumtu un mīlēja tusēt klubos.

Man bija piecpadsmit, kad pirmo reizi braucu kopā ar viņu pa pilsētu. Klausījāmies mūziku un braucām pa šoseju. Es pacēlu rokas uz augšu: vējš sačakarēja matus. Tā smaržoja pēc vasaras, un man šķita, ka labākais vēl tikai priekšā. Es noteikti kļūšu bagāts un veiksmīgs. Man, protams, būs visskaistākais vīrietis, kurš manī ir ārkārtīgi iemīlējies. Es pārvācos uz lielu pilsētu un visi mani sapņi piepildīsies ar pirkstu šķipsnu.

Es skumji pasmaidu par savām atmiņām.

Kostja izslēdz modinātāju. Iekāpu mašīnā, viņš ieņem vietu aiz stūres un iedarbina motoru.

Vakar bija auksta diena, bet šodien ir silts. Indijas vasara šogad ir vēla. Es šķielēju no saules stariem un, neprasot, pagriežu atpakaļ vizieri. Man klēpī iekrīt veca Nastjas fotogrāfija, kas uzņemta ar mērķēšanas kameru. Svece uz tās ir septiņpadsmit gadus veca. Viņa stāv skolas stadionā ar bumbu rokās. Es atceros šīs sporta bikses un sarkanu topu ar spageti siksnām. Matu šķipsnas ap seju bija izkritušas no viņas bizes. Viņai ir trausli pleci un sievišķīgi izvirzīti atslēgas kauli. Viņa priecīgi smaida objektīvā uz koši saulrieta fona. Skaista un bezrūpīga fotogrāfija.

Pārvēršu fotogrāfiju – 2010. gads – rakstīts ar melnu pildspalvu uz gludas virsmas.

Man nav laika uzmest Kostjam jautājošu skatienu, pirms viņš steidzīgi izņem fotoattēlu no manām rokām. Kas tur par vainu, viņi bija labākie draugi kopš bērnības. Tas ir normāli, ka viņam ir Nastjas fotogrāfija. Bet kāpēc man pēkšņi rodas šaubas?

– Mani pirmie soļi profesijā. – Kostja apgriež rokās fotogrāfiju un ieliek cimdu nodalījumā. – Pastāsti man, vai tas ir forši?

– Forši. – Es apstiprinu.

Kostja ar acīm noskenē manu seju un paņem pie stūres. Izejam no pagalma. Mašīna nedaudz smaržo pēc benzīna.

«Mums ir jāuzpilda degviela, mazā.» – Viņš saka, kad priekšā mirgo degvielas uzpildes stacijas zīme. – Piestāsim, vai nav nekritiski?

– Nē, šķiet, Pjotram Semenovičam nav kur steigties. Pensionārs vīrietis. – Mēs pārvēršamies par degvielas uzpildes staciju.

– Vai man vajadzētu kaut ko ņemt? – Kostja jautā un sniedzas pēc mugursomas aizmugurējā sēdeklī.

Es gribu kafiju, bet nevēlos, lai viņš tērē naudu. Viņam tās tagad būs vajadzīgas, bet viņš neļaus man pašam maksāt.

– Paldies, es neko negribu. – Kostja paņem maku un dodas uz stikla durvīm.

Es sekoju viņam ar savu skatienu. Kāda doma iekļūst apziņā un tad aizbēg. Es aizveru acis un joprojām nevaru to satvert.

Šorīt pirmo reizi paņemu telefonu. Sirds sāk pukstēt straujāk. Es noņemu bloku un neatrodu neko, izņemot Roberta ziņojumu. Viņš jautā, ko uzdāvināt Anijai dzimšanas dienā, līdz kurai vēl ir daži mēneši.

Es neizpratnē mirkšķinu un vēlreiz pārbaudu visus sūtņus un pat dodos uz sociālajiem tīkliem. Nekas. Pavisam.

Saprotu, ka kamēr pārbaudu telefonu, aizturēju elpu. Ar svilpienu izlaižu gaisu no plaušām un paskatos atpakaļskata spogulī, kā jau atgriezusies Kostja niķojas ar degvielas uzpildes sprauslu.