Meitene ar sveci - стр. 15

Es atbraucu uz Nastju pavasara brīvdienās. Es ļoti cerēju, ka šīs nedēļas laikā mēs kļūsim tuvāki viens otram. Pēdējā gada laikā Nastja ir attālinājusies, retāk zvanot un mazāk runājot par sevi. Es par to ļoti uztraucos. Reizēm viņa to nosauca par saderināšanos, bet citreiz baidījās, ka kļuvusi neinteresanta. Viņai ir cita dzīve. Cilvēki mainās, tāpat kā viņu intereses un vēlmes.

Aiz loga lija lietus. Viņš neatlaidīgi bungoja pa logu.

Mēs sēdējām viesistabā uz paklāja un spēlējām «dzērāju»: Svečka, Anija, Roberts un es.

Nastja pagatavoja mazas sviestmaizes kafijai. Nez kāpēc viņu izmērs mani ļoti uzjautrināja. Un vispār noskaņojums bija izcils – priekšā vēl bija piecas atvaļinājuma dienas, Roberts stāstīja dažus stāstus, un es uzvarēju jau piekto reizi pēc kārtas. Anyuta bija dusmīga un uzstāja, ka es krāpjos. Viņa kratīja milzīgos gredzenus ausīs un mēģināja uzlēkt man virsū, lai mani kutinātu.

Priekšējās durvis nocirtās tik skaļi, ka mēs lēkājām. Nojauta par kaut ko sliktu acumirklī sagrieza manu vēderu.

Nastja pēkšņi piecēlās, un tad viesistabā parādījās Marks Nikolajevičs slapjā mētelī, ar lietus lāsēm uz sejas un matiem. Viņa seja bija balta, un viņa rokās bija rokdarbu aploksne.

Man šķiet, ka Nastja uzreiz saprata, kas notiek. Sākumā viņa sarāvās, atgādinot man izbiedētu zvirbuli, un tad pielidoja pie Fjodorcova un pastiepa roku pie viņa sejas. Viņa kaut ko ļoti klusi čukstēja, noslaucot pilienus no sejas. Viņš satvēra viņas plaukstas un saspieda, skatoties viņai acīs. Nastja kliedza.

Nekad nebiju viņu redzējis tādu – sažņaugtu žokli, tukšas acis. Viņš izskatījās kā neprognozējams psihologs, kurš var uzbrukt jums jebkurā brīdī.

– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Nastja aizsmakusi jautāja, ignorējot mūs.

Viņa balss izklausījās tā, it kā viņš aizturētu tūkstoš dēmonus. Ja viņš paceltu balsi kaut par pustoni, tie izlauztos un iznīcinātu visu apkārtējo dzīvi.

Nastja zināja, kas tas ir, jo viņa skaļi šņukstēja. Šī burvīgā, konvulsīvā skaņa mani nobiedēja.

– Dārgais, tas nav tas, ko tu domā. Es paskaidrošu.

Anija un Roberts saspringa. Mēs visi sapratām, ka tas nebija parasts strīds. Parasti Marks Nikolajevičs ir mierīgs un skops ar emocijām.

Viņš raustīja vaigu.

– Neuzdrošinies mani tā saukt. Savāc savas mantas un nekad neļauj man tevi vairs redzēt. Jums ir stunda. «Viņš teica ļoti klusi, skatīdamies viņai cauri. – Nekad nestāj man ceļā. Tu man esi miris. «Viņš pagriezās, lai dotos prom, bet Nastja satvēra viņa mēteļa piedurkni.

Viņa satvēra viņu tā, it kā viņš būtu glābšanas riņķis, un viņa karājās uz klints malas.

– Lūdzu, nedari, Mark. «Viņš izvilka piedurkni un paspēra pāris soļus uz gaiteni. – Es mīlu Tevi! «Nastja izplūda asarās un metās viņam virsū no aizmugures, lai viņu apskautu.

Matadata izkrita no bulciņas, un viņas mati kā ugunīga liesma lidoja pa muguru.

Neapgriezies, viņš atmeta Nastju no sevis, un viņa ielidoja atpakaļ stikla starpsienā starp dzīvojamo istabu un guļamistabu.

Fragmenti krita ar briesmīgu zvana skaņu.

Anya kliedza. Roberta acīs bija dzēliens. Viņš uzlēca, nezinādams, ko darīt: steigties pie Nastjas vai pie Marka.

Svece sagrieza manas rokas un muguru. Viņa raudāja, neveikli plosīdamies lauskas.

Marks skatījās tikai uz viņu. Tajā brīdī viņam bija tāda vīrieša seja, kura pasaule bija sadragāta gabalos, kā šī starpsiena.