Meitene ar sveci - стр. 10

Pēc desmit minūtēm pateicos pārdevējai, ietīta caurainā šallē, un dodos mājās. Es grasos zvanīt uz Antoškas dzīvokli, bet pamanu, ka mana dzīvokļa durvis ir atvērtas. Sirds uzreiz sāk dauzīties kaut kur kaklā, un zosāda noskrien pa muguru.

Ne kāpņu telpā, ne dzīvoklī nedeg gaisma. Viss, ko es dzirdu, ir televizora skaņa, kas kaut kur skan. Es speru pāris soļus uz durvju pusi, klausoties. Es elpoju tik skaļi un smagi, ka nobīstos. Iekšējā balss kliedz: «Skrien, muļķis!»

Cik reizes esmu redzējis šādas ainas filmās? Man vienmēr šķita, ka šajā situācijā viss ir acīmredzams: jāsauc policija, bet nevajag bāzt savu stulbo degunu tur, kur varētu gaidīt briesmas. Izklausās loģiski, bet es, apburta, turpinu iet tālāk.

Es dzirdu sirdspukstus un kurpju gumijas zolīšu čīkstēšanu. Uzmanīgi atveru durvis, nolaižu somas uz grīdas un speru vēl dažus piesardzīgus soļus dziļāk dzīvoklī.

Vienu sekundi es jūtu kāda cita klātbūtni, pirms gaiteņa spoguļa atspulgā aiz sevis ieraugu tumšu siluetu. Man nav laika apgriezties, kad man pakausī uzkrīt kaut kas smags. Es jūtu asas sāpes.

«Apsveicu, Inga, man izdevās,» ir pēdējais, ko paspēju aizdomāties, pirms tumsa mani paņem savās rokās.

«Inga… Inga,» no tālienes atskan vīrieša balss, izraujot mani no melnuma.

Es knapi varu atvērt acis. Fjodorcova izplūdusī seja slīgst pār mani. Es vairākas reizes pamirkšķinu: elektriskā gaisma man sāpina acis. Asas sāpes caururbj manu pakausi. Es aizveru plakstiņus un atkal atveru acis. Viņa seja iegūst izteiktākas iezīmes. Es redzu platas uzacis – vairākus toņus tumšākas par matiem – bedri uz zoda un rugāji izlaužas cauri. Šī ir pirmā reize, kad man ir iespēja to aplūkot tik cieši. Marks Nikolajevičs ar bažām skatās manā sejā. Es jūtu siltu roku uz sava vaiga.

Es mēģinu piecelties, bet saraujos no sāpēm un nokrītu atpakaļ uz grīdas.

Viņš atviegloti izelpo, un satraucošā kroka starp uzacīm pazūd. Spriedze atstāj acis. Es skatos uz dzeltenajiem plankumiem ap zīlīti. Mana sirds pukst krūtīs un mana mute ir sausa.

Es kustinu kāju un vēl vienu mēģinājumu piecelties, bet tas ir grūti. Fedorcovs atbalsta mani aiz muguras, ieliekot mani ar vienu roku starp lāpstiņām, bet ar otru viņš pārtver manu plaukstu un velk mani sev klāt, kā to dara cīkstoņi ringā, palīdzot pretiniekam piecelties.

Es ieņemu vertikālu stāvokli un skatos uz pogas rindā uz sava baltā krekla.

– Ko tu šeit dari? – aizsmakusi jautāju.

– Nolēmu sekot savai intuīcijai. Viņa mani vēl nekad nav pievīlusi. Un, kā redzat, es nekļūdījos. – Viņš joprojām tur manu roku. – Vai jūs nedzīvojāt mierīgi?

Es klausos savās sajūtās. Nedaudz reibst galva, bet nejūtos slikti. Ceru, ka nav smadzeņu satricinājuma. Es pieskaros pakausi – tā ir neskarta. Uz pirkstiem nav asiņu. Doma izlaužas cauri tukšumam viņa prātā, ka viņam nevajadzētu zināt adresi labā nozīmē. Es grasos uzdot jautājumu, bet Fjodorcovs mani apsteidz:

«Es redzēju adresi uz izmeklētāja galda pratināšanas laikā, bet es nesūdzos par savu atmiņu.» Tas ir uzrakstīts pa visu seju.

Es atlaižu roku.

– Kas notika?

– Viņi man iesita pa galvu. Nejautājiet kam, viņi nav iepazīstinājuši ar sevi. – norādu uz balto somu, kas gulēja pie durvīm. – Lūdzu, ielieciet ledusskapī.