Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola - стр. 8
– Jūs sapratāt! – Es izstaipījos tāpat kā pirms dažām stundām mammas priekšā.
– Klusi, civilsieva, – pavēlēja priekšnieks un stingri paspieda man roku.
Mājās bija neiespējami izvairīties no nopietnas sarunas par manu patvaļīgo pazušanu. Tika nolemts pirms šādiem braucieniem vienam otru nofotografēt, lai nepieciešamības gadījumā būtu vieglāk aprakstīt pazudušo personu.
Tajā pašā vakarā es iemācījos mammas un tēta tālruņa numurus no galvas, un tad saņēmu uzdevumu no vecākiem: atrast un nosaukt drošas vietas, kur viņi varētu man palīdzēt, ja es apmaldītos uz ielas. Tētis man deva mājienu: viena no šīm vietām ir aptieka.
UZDEVUMS:
Kādas drošības saliņas, jūsuprāt, nosauca Saša? Kādas no tām ir pa ceļam uz skolu, uz veikalu vai treniņu? Uzskaitiet tās un pārrunājiet ar pieaugušajiem. Iespējams, kopā jūs atradīsiet vēl vairāk drošu vietu cilvēkiem, kuri apmaldas.
SUNS
– Lena, kur tu esi? Kāpēc tu tik ļoti kavējies? – Stingrā balss klausulē atskanēja no kaut kur tālu. To, tāpat kā visas pārējās apkārt esošās skaņas, apklusa tuvojošais trīs smaidīgu purnu rūkšana. Vēl viena sirds. Šķita, ka tā pukst ar pārtraukumiem, bet tik skaļi, it kā milzīgs lielgabals šautu salūtus viņa krūtīs.
Lielais suns – sarkans, raupjš – lēnām virzījās uz priekšu viņa priekšā. Uz viņa vēdera sapinušos matu cirtas bija ieķērušās dzelkšņas un izžuvuši dubļu gabali, un kreisā auss vairākās vietās bija iekosta. Pārējie divi suņi, melns un rūsganbrūns, vicinājās aiz vadoņa, ar katru grūstīšanās reizi viņu jau tā izstīdzējušie sāni iegrimstot dziļāk.
No kurienes bija atnākusi šī klaiņotāju banda? Kļavu bulvārī, kur Lena trīs reizes nedēļā gāja trenēties, suņi vienmēr staigāja saimnieku uzraudzībā, pavadās un uzpurņos, ja tie bija lieli. Bet šie suņi bija bez kakla siksnām un dusmīgi, vai nu no bada, vai no klaiņošanas vispār.
Ļena stāvēja apstulbusi, elpojot tikai ar pārtraukumiem. Ganāmpulks pietuvojās tuvāk, parādot, ka jebkurš pārkāpējs būs nelaimīgs, un pēkšņi nogūlās uz bruģa tikai dažus metrus no meitenes kājām. Viņa mēģināja spert soli un dzirdēja to pašu brīdinošo rūkšanu.
– Lena, kāpēc tu klusē? – Stingrumu balsī no telefona nomainīja satraukums. – Kur tu esi, es tevi jautāju? Jau pusstundu būtu jānotiek treniņiem.
– Svetlana Sergejevna, – tik tikko dzirdami sacīja meitene.
– Runājiet skaļāk! Ko jūs čukstat? – pavēlēja treneris.
Ļena dziļi ieelpoja:
– Svetlana Sergejevna, šeit ir suņi. Viņi neļauj man iet. Viņi tikko grasās uzskriet.
– Nonsenss! Viņi baidās no tevis vairāk nekā tu no viņiem. Saproti?
Ļena nenoteikti mājināja ar galvu:
– Bet kas ar to?
– Rāmi speriet soli uz priekšu, – Svetlana Sergejevna pārtrauca meiteni, – bez satraukuma. Negriezieties ne uz sāniem, ne atpakaļ un nekādā gadījumā nebēdziet no viņiem. Un, kamēr tu ej, pastāsti man, kas notiek ar to lietu par sabojātajām sienas avīzēm un stendiem skolā, – trenere centās novērst savas padotās uzmanību no bailēm no dzīvniekiem. Viņa zināja, ka bez ritmiskās vingrošanas Lenai patīk risināt neparastus atgadījumus, kur vien ar tiem sastopas. Un viņai bija taisnība!
Sākumā apslāpusi, bet burtiski pēc pāris frāzēm meitene rosīgi un aizrautīgi skandēja, ka velti pirmais, par ko viņai radās aizdomas, bija devītās klases skolnieks Stupa Inčins. Visi domāja, ka viņš to izdarījis, lai atriebtos skolas direktoram pēc tam, kad viņš bija piedraudējis atstāt Inčinu uz otru klasi par sliktām atzīmēm un sliktu uzvedību. Turklāt pazušanas dienā Stjepa aizbēga no stundām tieši matemātikas stundas vidū. Viņš lūdza aiziet uz tualeti un neatgriezās. Viņš nekavējoties pameta skolu – viņam nebūtu bijis laika krāsot un sagriezt tik daudz stendu. Bet vai viņš pēc tam atgriezās? Lenai kopā ar zēnu izdevās pierādīt viņa alibi gandrīz minūti pa minūtei. Tiesa, skolas īpašuma bojāšanas vaininieks vēl nebija atrasts.