Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola - стр. 12
– Ir. Kā jūs to izskaidrojat?
– Es nezinu… – mani samulsināja pēkšņā apsūdzība. Septiņpadsmit tūkstoši – tas ir apmēram simt septiņdesmit paciņas manu iecienītāko čipsu vai apmēram divi treniņbikšu pāri, par kuriem es sapņoju.
– Sergej, es gaidu jūsu atbildi. – Tēta balss kļuva stingra.
– Es tiešām nezinu, – murmināju, nespēdams atrast izskaidrojumu notikušajam, un uzreiz piebildu aizstāvībai: – Es neko neesmu pircis. Godīgi! Man nav ne naudas, ne kartes!
– Mana karte ir piesaistīta jūsu telefonam. Pēdējo reizi pajautāju: par ko jūs iztērējāt šo naudas summu, neprasot atļauju?
Uzskatīdams manu apjukumu par nevēlēšanos atzīties, tētis pārmetoši pakratīja galvu, pagriezās un, vairs neko neteicis, ar abiem telefoniem devās atpakaļ uz virtuvi. Viņa klusēšana bija sliktāka par jebkuru sodu.
– Pirkumu nevar atcelt! – Es dzirdēju, kā viņš neapmierināts kliedza.
Man nebija nekādas vēlēšanās noklausīties, kā vecāki runā par savu nepaklausīgo dēlu. Man negribējās skatīties televizoru vai lasīt grāmatu. Es uzmetu sev jaku, paņēmu lietussargu un nolēmu iziet svaigā gaisā: "Pārdomāt savu uzvedību," kā teiktu mana māte. Bet kāpēc gan nevainīgam cilvēkam būtu par to jādomā? Drīzāk man vajadzēja noskaidrot, kā no tēva kartes tika norakstīti septiņpadsmit tūkstoši, ja es nebiju precīzi-precīzi nospiedis pogu "Pirkt".
Uz priekšpagalma pie mājas neviena nebija. Lietainā laikā tā bija vienīgā vieta, kur uzturēties, izņemot suņu pastaigas un kaislīgus skrējējus.
– Nosov! – Es dzirdēju pazīstamu saucienu.
Mans draugs Kostja tuvojās man no trešās ieejas, turēdams pavadā aitu suņu kucēnu vārdā Vulkāns. Košais ausainais mazulis skrēja taisni cauri peļķēm kā vilcējzirgs, no visa sava vēl nelielā spēka cenšoties paātrināt savu saimnieku. Bija acīmredzams, ka kucēns vēl nepazina apmācību un disciplīnu, taču enerģijas un zinātkāres viņam netrūka.
– Turiet savu zvēru, – es brīdinoši iesaucu Kostjai. – Es negribēju, lai viņš sveicienam man uzspļauj ķepas!
– To var izdarīt! – Pamāja ar roku draugs. – Bet, ja viņš nolems kratīties, es tevi no šī izvirduma neglābsim. Ne velti viņi to nosauca par Vulkānu!
– Sveiks, Kostja! Sveiks, Vulkāns! – Es neapmierināti sveicinājos, kad attālums starp mums bija saīsinājies.
– Lai arī tev veicas. Prieks jūs redzēt! – jautri atbildēja palīgs. – Nu, lielies, ko jaunu esi uzstādījis savā viedtālrunī? Kādas interesantas funkcijas esi atklājis?
Atcerējos, kā vakar dzimšanas dienas ballītē ar draudzīgu septiņu cilvēku kompāniju vispirms sastādījām populārāko spēļu reitingu, pēc tam lejupielādējām tās dāvanu telefonā un pat sarīkojām konkursu.
– Es lejuplādēju vēl trīs klejotājus. Vienā no tiem jau ir atvērti pieci varoņi un ar pastiprinātāju palīdzību pumpēti līdz otrajam desmit līmenim.
– Tas ir lieliski! Kā ir ar akumulatoru? Vai no nepārtrauktas spēlēšanas tā ātri izlādējas? Vai esat jau iztukšojis viedtālruni līdz galam? – Kostja uzdeva daudz jautājumu, neredzēdams dāvanu manās rokās un jakas kabatās.
– Man vēl ir palikuši četrdesmit procenti uzlādes. Tā bija jaudīga baterija.
Acīmredzot Kostja bija piesardzīgs, kad manā balsī nedzirdēja lielu entuziasmu. Viņa spēja sajust cilvēku un analizēt visu redzēto un dzirdēto mums bija palīdzējusi dažādās situācijās. Un tagad, pamanījis kaut ko nepareizu, viņš nolēma noskaidrot mana sliktā garastāvokļa iemeslu: