Mana tēva advokāts - стр. 4

– Nekavējoties pārtrauciet. – pārtraucu vīrieti. "Tu neuzdrošinies runāt ar mani tādā tonī." Tu jau esi nonācis lielās nepatikšanās, un, ja tā turpināsi…

Šoreiz dīvainais advokāts nolēma mani pārtraukt. Jāpiebilst, ka viņš tiešām mainīja savu toni un runas veidu. Tikai pavisam citā virzienā, nekā biju gaidījis.

– Ko tad? – viņš izaicinoši jautāja. Jautājums izklausījās ļoti agresīvi. – Ko tu man darīsi? Vai arī tu man draudi ar kādu citu? Tad kurš? Mani ļoti interesē, ko jūs varat darīt manā labā.

Es atvēru muti un sastingu. Es absolūti negaidīju, ka kāds šajā pasaulē varētu ar mani tā runāt. It īpaši tas, kurš man sniedz pakalpojumus. Tas… tas bija… vienkārši nedzirdēts!

– Atveseļojies? – Ļevs Jurjevičs pēc pauzes jautāja. – Lieliski! Tagad klausieties mani uzmanīgi. Es runāšu ar jums, kā es vēlos. Jo viss, kas ir tavs, pieder man. Viss līdz pēdējam aktīvistam, līdz pēdējam santīmam. Es varu tev pateikt, lai tūlīt ej ellē, ja vēlos. Un vēl jo vairāk, ja vēlos, es varu beigt ar tevi samīļot. Es centos būt laipns, bet, tā kā jums tas nepatīk, sazināsimies citādi. Tagad tu paņemsi savu slaido dupsi un pēc stundas būsi Monako restorānā. Ja jūs kavējat, tā ir jūsu problēma. Es negaidīšu. Tāpēc jūsu interesēs ir ierasties agri. Tiekamies vēlāk, Uļja.

Advokāts īpaši indīgi uzsvēra manu vārdu un pēc tam nolika klausuli. Es arī to izdarīju, bet tikai pēc dažiem mirkļiem. Es biju tādā šokā, ka pat aizmirsu elpot. Es neticēju, ka tas, kas notiek, notiek ar mani. Tas vienkārši nevarēja notikt!

Izrāvusi mobilo telefonu, es mēģināju vēlreiz piezvanīt tēvam, lai viņš parādītu šim dupsim, kurš ir priekšnieks. Tētis vienmēr iestājās par mani! Bet tikai viņa numurs palika nepieejams… Un ja tēta nav, ko tad? Ko darīt? Pie kā man jādodas? Šķita, ka šis Lauva zināja, ka man vairs nav neviena aizstāvja. Likās, ka viņš visu bija domājis. Tas ir ok! Es arī neesmu ar pirkstu taisīts!

Izgājusi no biroja, aizskrēju uz guļamistabu un nedaudz atsvaidzināju kosmētiku, pēc kā atgriezos mājas galvenajā istabā un piezvanīju šoferim. Es pavēlēju mani aizvest uz to pašu restorānu, kur Ļevs Jurjevičs man sarunāja tikšanos. Redzēsim, kurš uzvarēs.

Laikam pirmo reizi mūžā steidzos kaut kur nokļūt. Jo pirmo reizi mūžā es nenoteicu laiku un neizlēmu, kā viss notiks. Tas mani vienkārši padarīja traku, bet es ļoti centos glābt seju. Es neļaušu sevi tā vien mocīt.

Kad iegāju restorānā un pateicu saimniecei, ka esmu gaidīta, viņa mani parādīja pie galdiņa. Apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis sēdēja viņam aiz muguras un ēda mīdijas. Viņš izskatījās, jāsaka, perfekti. Dārgs uzvalks, dārgs pulkstenis, un viņš nepārprotami netaupīja izdevumus par personīgo aprūpi. Lai gan tas bija pretīgi, es sev atzinu, ka Ļevs Jurjevičs ir diezgan pievilcīgs.

Apsēdusies viņam pretī, es ieraudzīju sev priekšā šķīvi.

"Jūras velšu salāti," paskaidroja advokāts, "es nolēmu jūs ar tiem pacienāt."

Es nošņācu un pastūmu šķīvi, lai to pārvietotu prom no sevis. Leo pasmīnēja un turpināja mierīgi ēst.

– Un tu esi vēl skaistāka nekā fotogrāfijā. Viņš runāja. Viņa šķiet tik stulba, bet viņas seja nemaz nav stulba.

Es sakrustoju rokas zem krūtīm.

– Vai vēlaties apspriest manu saprātu? "Es pat nepamanīju, kā pārgāju uz "tu".

– Nē, tēma ir pārāk garlaicīga.