Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 7
Sacelšanās, ko 61. gadā izraisīja ķeltu cilts Iceniju cilts karaliene Boudicca, sākās veiksmīgā brīdī – romiešu pārvaldnieks Gajs Suetonijs Paulīns devās pakļaut nepaklausīgos britus, kas bija nostiprinājušies Monas (tagad Anglesija) salā . Turklāt Boudicca pievienojās kaimiņu ķeltu ciltīm, galvenokārt trinovantiem, kas dzīvoja tagadējā Eseksas štatā . Vēsturnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi, taču saskaņā ar ticamāko versiju Budikas vadībā bija aptuveni simts tūkstoši karavīru.
Suetonijs ieradās Londīnijā pirms Budikas, bet, "ņemot vērā nelielo savas armijas skaitu… nolēma upurēt šo pilsētu, lai glābtu pārējo. Viņa apņēmību nesatricināja ne lūgumi, ne pilsētnieku asaras, kas sauca viņu pēc palīdzības, un viņš deva signālu doties ceļā, paņemot līdzi tos, kuri vēlējās viņu pavadīt; tos, kurus atturēja dzimums, vecums vai vietas pievilcība, ienaidnieki iznīcināja" . Britāņi ne tikai nokauj iedzīvotājus, bet arī nodedzina pilsētu, kas viņiem bija naidīgās romiešu varas simbols, lai gan saprātīgāk būtu bijis tajā nostiprināties, jo īpaši tāpēc, ka tā sargāja svarīgu tiltu pār Temzu.
Suetoniju nevajadzētu vainot par to, ka viņš nodeva Londīniju drošai nāvei, jo viņam patiešām trūka karaspēka. Kad viņš bija sapulcinājis visu, ko varēja sapulcināt, ieskaitot miliciju, viņa rīcībā bija aptuveni desmit tūkstoši karavīru – desmit reizes mazāk nekā ienaidniekam. Taču ne velti tika teikts, ka viens romiešu karavīrs ir vienāds ar desmit barbariem. Izšķirošajā kaujā, kas hronikās iegājusi kā "Rokstera kauja", romieši sagrāva britus straujā uzbrukumā, pēc kura kauja pārvērtās slaktiņā. Tacīts raksta, ka britu tika nogalināti "nedaudz mazāk par astoņdesmit tūkstošiem", bet romiešu zaudējumi bija aptuveni četri simti vīru.
Londinium Revival
Desmit gadu laikā romieši atjaunoja Londīniju, un jaunā pilsēta bija daudz labāka par iepriekšējo un ne tikai ieguva romiešu kolonijas statusu, bet arī kļuva par reģiona galvaspilsētu. Savas attīstības kulmināciju tā sasniedza II gadsimta vidū, kad tajā dzīvoja aptuveni piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tacits rakstīja, ka Londonīnijā nebija nekādu nocietinājumu, un par to vainoja romiešu komandierus. Var pieņemt, ka nocietinājumu trūkuma iemesls nebija vieglprātība vai nolaidība, bet gan pārlieku optimistisks situācijas novērtējums Lielbritānijā – ja nav gaidāmi uzbrukumi, kāda jēga no nocietinājumiem? Taču otrā gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka šajās vietās nekad nebūs pilnīga miera, un romieši sāka norobežot Londīniju no trim pusēm ar mūra mūri.
Celtniecība ilga trīsdesmit piecus gadus – no 190 līdz 225 gadiem, bet mūris izrādījās iespaidīgs pat mūsdienu standartiem – piecus kilometrus garš, sešus metrus augsts un divarpus metrus plats. Mūra paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Sienas fragmenti ir izkaisīti pa Londonu. Lai gūtu priekšstatu par mūri, pietiek apskatīt vienu no tiem, vismaz to, kas atrodas netālu no metro stacijas Tower Hill. Zīmīgi, ka līdzās versijai, saskaņā ar kuru siena bija paredzēta, lai aizsargātu Londīniju no britiem, pastāv vēl viena, kas tās būvniecību skaidro ar romiešu iekšējām ķildām (cīņu par imperatora scepteru starp Britānijas vietvaldi Klodiju Albīnu un Augšpanonijas vietvaldi Septimiju Severu).