Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 13
"Ētelberta patiesība."
Kentas ķēniņš Ētelberts (Ethelbert of Kent) savai tautai deva likumus, kas balstījās uz romiešu tiesībām. "Vispirms viņš noteica, kāda atlīdzība jāmaksā tiem, kas ‑kaut ko nozaga no baznīcas, no bīskapa vai citas baznīcas amatpersonas; tā visi šie likumi ir izstrādāti, lai aizsargātu tos, kuru sludināšanu un mācīšanu karalis ir pieņēmis".
Kentas karaļa Ētelberta statuja Kenterberijas katedrālē
Par laimi, šie likumi, kas apvienoti ar nosaukumu Ētelberta Patiesība, ir saglabājušies manuskriptā, kas datēts ar 12. gadsimta sākumu un pazīstams kā Ročesteras grāmata (Textus Roffensis). Ētelberta likumiem, kā tas bija ierasts vāciešiem, bija kompensācijas raksturs – tie paredzēja zaudējumu atlīdzināšanu.
"[Par] dievbijīgu un baznīcas īpašumu zādzību [lai viņiem tiek atlīdzināts] divpadsmitkārtīgi, par bīskapa īpašumu – vienpadsmitkārtīgi, par priestera īpašumu – deviņkārtīgi, par diakona īpašumu – seškārtīgi, par garīdznieka īpašumu – trīskārši. Par baznīcas miera pārkāpšanu – divkārtīgi. Par tautas sapulču miera pārkāpšanu – divkārš......
Ja brīvs cilvēks nozog no ķēniņa, lai viņš atlīdzina deviņas reizes vairāk......
Ja ‑kāds nogalina brīvu cilvēku, [lai viņš samaksā] piecdesmit šiliņus karalim kā kungam .....
Ja brīvs cilvēks aplaupa brīvu cilvēku, lai viņš samaksā trīskāršu sodu, un lai karalis saņem soda naudu un visu zagļa īpašumu…"
Zīmīgi, ka kodekss sākas ar noteikumiem, kas aizsargā baznīcas intereses, un ka karalis tiek pielīdzināts priestera statusam – abiem tiek noteikta deviņkārtīga kompensācija par nozagtajām lietām.
Vikingu iebrukums
Astotā gadsimta pirmajā pusē, ap 730. gadu, Lundenvica kopā ar visu Eseksas teritoriju nonāca Mercijas – Rietumangļu karalistes – pakļautībā, kas no 716. līdz 825. gadam dominēja Dienvidbritānijā un pēc tam atdeva varu Veseksai. Mainoties augstākajam valdniekam, pilsētnieku dzīvē gandrīz ‑nekādas būtiskas pārmaiņas ‑nenotika, jo vairumā gadījumu teritoriju īpašumtiesības mainījās bez lieliem kariem. Kopumā saprātīgi valdnieki centās nekaitēt civiliedzīvotājiem, jo uzskatīja viņus par savas labklājības avotu.
Cits jautājums bija ‑vikingdati, kas savus uzbrukumus Anglijai sāka astotā gadsimta trīsdesmitajos gados. Viņi nevis iekaroja zemes, bet gan tās izlaupīja. Vikingus galvenokārt piesaistīja klosteri, kas bija bagātas un vāji aizsargātas vietas, taču kopumā viņi neaizvainojās ar jebkuru laupījumu. Princips bija vienkāršs: "maksā izpirkumu vai mirsti", taču gadījās, ka pēc izpirkuma maksāšanas cilvēki tika nogalināti un viņu mājas nodedzinātas. Senie hronisti nesniedz precīzas ziņas par laupītāju bandu skaitu, taču viņi nosauc kuģu skaitu, un vienā lielā vikingu drakkarā bija ne mazāk kā simts karotāju, un tas – neskaitot sešdesmit vai septiņdesmit airētājus, kuri arī varēja ņemt rokās ieročus. Svarīga bija ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte – vikingi, kuriem galvenais nodarbošanās veids bija laupīšana, skaitliski krietni pārsniedza anglosakšu armijas lielāko daļu, kas sastāvēja no milicijas.
842. gadā vikingi Lundenvicā, Kenterberijā un Ročesterā sarīkoja "lielu slaktiņu", pēc kura pilsētniekiem nācās smagi strādāt, lai atjaunotu savas apmetnes. Deviņus gadus vēlāk vikingi, ierodoties ar trīssimt piecdesmit kuģiem (!), atkal izlaupīja Lundenviču, bet pēc tam Veseksas karalis Etelulfs (Ethelwulf of Wessex) nelūgtajiem viesiem deva pamatīgu triecienu, pēc kura tie uz sešpadsmit gadiem atstāja viņa valdījumus vienus, dodot priekšroku vājākajām Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karalistēm.