Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - стр. 2
Toms maigi ielika Ērnijam ar elkoni sānos un atkal ieslēdza ozonēšanu, kā iepriekš, nejauši – Ērnijs.
Toms, uzmundrināts, iedarbināja savu burvju spēku pie drošības spilvena, saspiežot to atpakaļ, tas ir, iespiežot to kādā spraugā starp skārienpaneļiem un miniatūrajām svirām.
«Mēs solījām neko neaiztikt, bet vīrieši vienmēr pilda savus solījumus.» – Toms sazvērnieciski piemiedza aci, viņa garā biezā bārda viegli šūpojās, pieskaroties skārienpaliktnim.
Virs paneļa parādījās hologramma – apjomīga caurspīdīga meitene ar violetām acīm un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslīpētu augsto vaigu kaulu līmenī. Perfektas formas tumši purpursarkanās lūpas pavērās un sveicināja Ērniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninātā Sputnik Three Thousand navigācijas sistēma ir gandarīta sveicot jūs supernovas pasažieru lidmašīnā…»
Toms un viņa bārda lika Sputnik Trīs tūkstošiem tikpat pēkšņi apklust un pazust: Toms atkal skaļi šķaudīja un atkal cīnījās ar nemierīgo gaisa spilvenu.
Tikmēr Enrijs, aktīvi žestikulējot, deva Tomam zīmes, ka laiks ir beidzies.
Ērnijs grasījās pastiepties pēc sviras pie kajītes durvīm, taču tad notika kaut kas dīvains. Ar acs kaktiņu Ērnijs pamanīja kaut kādu mirdzumu, Anrija seja bija dīvaini izkropļota, tagad viņš intensīvi vicināja paceltas rokas, lecot vietā. Ērnijs juta, ka kaut kas ļoti tuvu skraida, skrāpējot korpusa sānu malu, viņš juta kustību – lidmašīna ripoja uz priekšu pa skrejceļu, paātrinādama, baltsejainais Enejs tagad skrēja aiz muguras, it kā cerēdams viņus panākt.
Bet dīvainākais notika nevis ar lidmašīnu un ne ar Unreju: Toms vairs nesēdēja krēslā un necīnījās ar gaisa spilvenu – viņš gulēja, levitēja. Viņa šauro džinsu kabatā kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jācenšas vismaz kaut kas izdarīt), Ērnijs iebāza lokanos pirkstus Toma kabatā un izvilka kaut ko ovālu, dedzinošas aukstumu.
Toma «letarģiskais miegs» nekavējoties apstājās, viņš iekrita pirmajā pilota sēdeklī. Krēsls maigi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un ietina Toma ķermeni elastīgās drošības jostās, kas atgādināja zibenīgi augošos tropiskos vīnogulājus no pagājušā gadsimta beigu zinātniskās fantastikas piedzīvojumu filmām.
Ērnijs juta, ka viņa ķermeni apskauj arī vīnogulāju jostas. Tikmēr lidmašīna uzņēma ātrumu.
Noslēpumainais akmens Ernija plaukstā vairs nešķita ledains, bet turpināja mirdzēt, tagad to ieskauj gaiši zils mirdzums.
Toms klusēdams sēdēja krēslā un berzēja acis. Likās, ka viņš vēl nebija līdz galam nācis pie prāta.
«Tā, ohm…» Ērnijs kautrīgi iesāka, «mēs ātri kaut kur ejam…» Ernijam izdevās pamanīt, kā lidmašīnas deguns ienira kaut kādā virpuļojošā vielā, kas pēkšņi parādījās tieši viņa ceļā.
Ērnijam par pārsteigumu Toms cieši satvēra pusapaļo stūri un pagrieza to pa labi, noliecoties pār roku balstu. Lidmašīna uzreiz paklausīgi nogūlās uz labā sāna, strauji plosīdamies cauri kaut kādai spīdīgai zarnai.
«Vai mēs veicam lēcienu pa hipertelpu?» – Ērnijs, patiesībā atdzisis no bailēm, mēģināja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejauši grieza stūri, ar otru roku viņš atspiedās uz roku balsta, līdz pusei guļot krēslā.
– Vai tu tā tiešām domā? – Turpinot tikpat graciozi vadīt lidmašīnu, Toms mierīgā tonī jautāja.
«Es domāju, ka es vispār nesaprotu, kas notiek un kurā mēs esam iekļuvuši,» Ērnijs godīgi atzina. – Starp citu, kur jūs mācījāties… lidmašīnu navigāciju, drīkst jautāt?