Lelle - стр. 9
– Ak, jā, kas tur ir! – Virita pamāja ar galvu, uz brīdi aizvēra acis, izlemdama izdarīt nedzirdētu. Viņa izņēma no somiņas maisiņu ar savvaļas kviešu graudiem, iekrata pusi no tā plaukstā un, plati šūpodama, nosvieda celiņa malā. – Pieņemiet dāvanu, Olenij Log!
Pēc tam mežam tika ziedota puse vīna. Un visbeidzot visgrūtākais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipīja zāli.
– Pieņem dāvanu, Brieža baļķi, parādi ceļu uz altāri! – Ietinusi roku lakatiņā, Virita pieskārās zirgam.
Bez taciņas, nejauši, bet mežs mani tiešām veda tur, kur prasīju. Saulrieta blāzma padevās dziļai krēslai, gaišie bērzi un kuplās lazdas – drūmās gadsimtu vecās egles, kad Kastanis, šņācot un griezdams ausis, iegāja perfekti apaļā izcirtumā, kura centrā stāvēja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plīts? Nez kāpēc, jo ilgāk Virita skatījās, jo mazāk viņa saprata, ko tieši redz. Balts akmens purpursarkanajā nakts mijkrēslī – vairāk nav ko teikt.
Bet, tā kā viņa jau ir atnākusi, kopš viņai ir parādīts ceļš, tad ir stulbi vilcināties un vilcināties. Nolēkusi no segliem, Virita izkratīja pie kājām atlikušos kviešus:
– Paldies par braucienu, Olenij Log! – un devās uz priekšu. Solis, divi, trīs… ducis… Mana sirds plīvoja krūtīs, grasījās pārsprāgt no šausmām, mani pirksti bija sasaluši, un vaigi un ausis kvēloja no karstuma. Piegājusi gandrīz tuvu akmenim, viņa nošļakstīja atlikušo vīnu zemē: «Pieņem ziedojumu, vecais!»
Zeme zem mūsu kājām neatvērās, pērkons no debesīm neizlauzās. Vai nu viņi viņu nedzirdēja, vai arī pieņēma piedāvājumu – izdomājiet! Bet neatkāpties? Virita ar konvulsīvu nopūtu spēra pēdējo soli, norāva no plaukstas apsēju un piespieda ar asinīm notraipīto plaukstu pie baltā akmens.
– Klausies, Senais! Izpildi pieprasījumu, nosaki cenu, pieņem solījumu!
Meža troksnis kļuva tāls, klusums skanēja ausīs, vienu brīdi likās, ka Senā nav atnākusi, kā solīja vecās grāmatas, bet viņa pati ir iekritusi citā pasaulē, kur dzīvo aizmirsti dievi un dēmoni.. Bet pēkšņi klusumu pārtrauca smiekli. Pilnīgi cilvēciska, tik parasta, ka Virita nolēma, ka tā ir viņas iztēle. Vai arī kāds šeit ir ielīdis pēc viņas?
Pārsteigta no šīs biedējošās domas, meitene pagriezās. Kaut vai tiešām redzētu, kas varētu slēpties starp kokiem biezajā krēslā? Nez kāpēc tas, ka viņi varēja viņai sekot, izspiegot, bija biedējošāk nekā tikšanās ar Seno. Bet tad uz baltās plātnes parādījās cilvēka siluets. Vispirms – spokaina figūra, it kā izlieta no pelēkas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krāsas un seju. Zaļais mednieku uzvalks, plati pleci un spēcīgs rumpis, sarkanīgi blonda bārda un līdz pleciem gari mati, izmisīgi zilas acis kļuva blīvākas un kļuva īstas… Virita paskatījās uz vīrieti – trūkst vārdu, ļoti pievilcīgs, bet a ļoti parasts cilvēks, nevis kaut kāds dēmons. Ja kādu šādu satiekat gadatirgū, galvaspilsētas ielās vai pat karaļa pilī, varat uz viņu paskatīties, taču jums nebūs aizdomas, ka nekas nav kārtībā.
Viņš arī paskatījās uz viņu, uzmanīgi, novērtējoši, bet viņa skatiens viņu nebiedēja. Citi pielūdzēji uz to skatījās daudz sliktāk – it kā būtu medījums, kaut kāds medījums: vai nu nošauj, vai pagaidām lai lido, nākamajai reizei nobaro gaļu…