Lelle - стр. 4
Ilgi gaidītās dienas priekšvakarā meistars Turvons pavēlēja studentam izārdīt grīdu visā tornī, sākot no pagrabiem līdz pat apsardzes zonai uz jumta, un neaizmirst ar akmeņiem klāto laukumu starp staļļiem un dārzeņu dārzs.
– Kāpēc tur? – Mariuss brīnījās.
«Kad esat pabeidzis, atrodiet atbildi traktātā «Par ikgadējā riteņa rituāliem,» atbildēja meistars un, neko vairāk nesakot, viņu kaut kur nogādāja portāls. Un Mariuss, nopūšoties un iekāres pilni lūkodamies bibliotēkas logā, rikšoja uz aku.
Viņš labprātāk būtu sācis ar traktātu, nevis ar augstdzimušā cilvēka nicinātu skrubera darbu, bet meistars teica – skolnieks darīja, un nekas cits. Un esiet ātrāks, pretējā gadījumā lasīšanai neatliks laika!
Nesa ūdeni, izspieda lupatas, no melniem akmeņiem berza netīrumus – to netīrumu nebija daudz, bet tik un tā bija bieži jāmazgā, meistars ļoti cienīja tīrību. Un, kamēr manas rokas bija aizņemtas un galva bija brīva, es atcerējos tieši šo rituālu traktātu. Galu galā Mariuss to izlasīja, kā gan viņš to neizlasīja! Bet es varu zvērēt ar jebko, ka tur nebija nekā par to, ka daži rituāli noteikti jāveic zem klajas debess. Vēlams – jā, un turpat ir pavasarīgie, kopā ar vasarīgajiem. Bet pareizi uzzīmētie rituālie apļi ir svarīgāki par griestiem virs galvas vai debesīm, un pagrabā tiek zīmēti apļi, zīmes ielodētas akmenī ar nepieciešamajiem metāliem un piesūcinātas ar spēku. Kur pret tiem ir nelīdzenā akmens platforma, kas būs jākrāso ar krītu? Nē, viņš, iespējams, vienkārši kaut ko neatceras vai saprata kaut ko nepareizi. Tāpēc es steidzos nomazgāties un iebāzt degunu grāmatā.
Bet man nekad neizdevās tikt līdz grāmatai. Viņš pulēja nelīdzenos akmeņus līdz spīdumam, novērtēja pēkšņi uzradušos asu lūzumu rakstu un stiklveida melnuma dziļumu un brīnījās, kāpēc viņš iepriekš nebija pamanījis, cik grūti šeit ir akmens? Kāpēc šķiet, ka kaut kur kaut ko tādu jau esmu redzējis? Un tad parādījās meistars. Neapmierināts – Mariuss jau bija ļoti labi uzminējis savu noskaņojumu aiz viņa šķietami bezkaislīgās sejas izteiksmes. Iemeta:
– Pasteidzies. Sākam saulrietā.
Un vēl ir atlicis laiks līdz saulrietam, lai noskalotos un pārģērbtos tīrās drēbēs. Un kāpēc ar saulrietu? Galu galā, Axis rituāli sākas rītausmā un beidzas pusnaktī!
– Ar ko mēs sākam, skolotāj? – viņš jautāja, nespēdams izturēt.
– Steidzami pasūtīt.
– Tieši tagad?! Vai…
Meistars saprata nepateikto un paskaidroja:
– Nē, neviena no tām, kas ir radītas tikai Axis. Un labāk to neņemt, bet dažreiz ir vieglāk iekasēt trīskāršu cenu un galu galā vienoties, nekā paskaidrot klientam, kāpēc ne. – Mariuss ar visu savu izskatu izlikās ārkārtīgi ziņkārīgs, un meistars piekāpās: «Vitor del Bornio, vai jūs zināt šo?» Viņš vēlas steidzami, absolūti nekavējoties dabūt savai meitai īpašu miesassargu.
– Par ko?! – Mariuss brīnījās. – Virita deglija Bornio ir klusa, mierīga, labi audzināta meitene, pasaule drīzāk apgriezīsies kājām gaisā, nekā viņa iekulsies nepatikšanās.
Virita patiešām bija klusa, mierīga un labi izturējusies. Un arī garlaicīgi. Tik garlaicīgi, ka, neskatoties uz acīmredzamo skaistumu un mīļo smaidu, jau trešajā saziņas minūtē gribējās aizbēgt jebkur, ja vien tas bija tālu. Viņa arī ir miesassargs?!
«Tātad pasaule ir apgriezusies kājām gaisā,» meistars Turvons paraustīja plecus un uzmeta īsu skatienu saulei, kas bija gandrīz pazudusi aiz gadsimtiem veco ozolu vainagiem. – Pietiek runāt. Skrienam.