Lelle - стр. 13
«Tātad, mūsu mīļais un līdz šim bezvārda viesis…» Meistars Turvons iesāka, kad Mariuss nolika gardumus un apsēdās pretī meitenei.
– Kāpēc tas ir bezvārda?! – līdz galam nenoklausījusies viņa kļuva sašutusi. – Mani sauc Natālija. Jā, Nataša.
– Tas ir jūsu pasaules, jūsu bijušā ķermeņa nosaukums. Un jūs, ļaujiet man pateikt, esat tikai dvēsele. Pirms jauna iemiesojuma dvēseles aizmirst savu iepriekšējo dzīvi.
– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispār kaut kāda «jauna iemiesošanās»?! Jūs, kā es saprotu, mani izvilkāt šeit, iespraudāt kāda cita ķermenī, kas, starp citu, ir pieaugušais un diezgan aizņemts. Nav gatavs jaunai dzīvei! Nemaz nerunājot par to, ka es kaut kā palaidu garām vecās beigas! Jūsu darbs?
– Nav mans. Personīgi es tevi ne no kā neizvilku un nekur nebāzu, – Turvons īgni iebilda. Zirgs ņirgājoties iesaucās. Mariuss arī būtu nopūties, ja šo bazāru būtu vērojis no malas! Tā vien šķita, ka ar sekām būs jācīnās nevis mentoram, bet viņam. Jo kāpēc gan vēl studenti ir vajadzīgi? Tieši tā, uzspiediet viņiem visnepatīkamākās lietas!
«Labāk pajautājiet Viritai, kāpēc viņa iejaucās rituālā,» Mariuss nespēja pretoties. – Viņa pilnā galopā un kliedzot iekļuva aplī, un mēs esam vainīgi.
«Tātad jums tas nav jājautā,» viesis paraustīja plecus. – Pa logu skatās seja. Zirgs ir kauns. Tava meitene jau ir atvadījusies no savas dzīves, bet viņš ir izdarījis lietas un smejas.
«Un viņš, iespējams, būtu tas, kurš varētu visu izskaidrot.» Vai ar viņu vispār ir iespējams runāt? – Mariuss bezcerīgi jautāja. Šķiet, ka atbilžu uz saviem jautājumiem un skaidru, meistara nekromanta cienīgu skaidrojumu vietā viņš saņems neglītu tirgus ķildu. Bet divas dvēseles vienā ķermenī – pēc visiem kanoniem pilnīgs nekārtības! Un kaut kas ir jādara lietas labā. Un kam tas būtu jādara, ja šis negods uzkristu uz viņu galvām kopā ar viņu mentoru? Tas Senais arī ir nesaprotams. Jo vairāk Mariuss uz viņu skatījās, jo mazāk viņš izskatījās pēc leģendu šausmām. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bīstamas lietas neizskatās biedējošas…
«Es saucu dvēseli, kas varētu kļūt par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lēnām runāja, savijot pirkstus slēdzenē. Viņas tēvs uzstāja uz pastāvīgu aizsardzību un noteikti prasīja sievišķā principa garu, lai saglabātu savas nevainīgās meitas godu un pieticību. Un šim garam vispār nevajadzēja aizņemt savas palātas ķermeni!
– Un viņam bija arī kaut kas jāspēj aizsardzībā? – Natālija izsmejoši jautāja. – Nu, es tevi iepriecināšu, kaut kas nogāja greizi.
Viņa padzēra alu, uzsita krūzi uz galda, pielēca un piegāja pie Senā. Viņa satvēra garo zirgaste.
– Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakārtoji! Un neskatiet man šeit tukšas acis, tu neesi kaķis no «Šreka»!
Zirgs nobolīja acis un apgūlās, un loga atvērumā parādījās miglaina vīrieša figūra. Tas bija piepildīts ar krāsu un dzīvību – un tagad uz palodzes sēž visparastākā laupītāja izskata skapītis: mežzaļā uzvalkā, apaugusi ar bārdu un gariem kušķiem, izņemot varbūt tīru un ķemmētu. Nebija ne miņas no pārpasaulīga spēka, kā tas pienākas Senam cilvēkam, un cēluma un autoritātes, vēl jo mazāk; Īsāk sakot, ja jūs šādi parādīsieties kādas dižciltīgas ģimenes mājā, viņi jūs nelaidīs tālāk par pagalmu.