Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 7
– Laurs, Transformācijas fakultāte, trešais kurss. Jauna meitene?
Es biju apmulsusi, un tāpēc es sāku sarkt:
– Jā, mani sauc Tialla.
«Tu smaržo lieliski, Tialla,» viņš nez kāpēc nedaudz paliecās pret mani. «Bet tu neesi elfs, kāpēc tu valkā viņu fakultātes formas tērpu?»
– Es… esmu feja! – viņa drosmīgi meloja. – Viņi to nolika, kur varēja!
«Es saprotu,» viņš ļoti patīkami pasmaidīja, bet ar zemtekstu. -Tu smaržo neticami. Es esmu jūsu rīcībā, Tialla.
– Kādā ziņā?
– Tāpat. Es gaidu tevi naktī savā istabā. Tur mēs sapratīsim, kas ir kas.
– Runājot par?! – es to stulbi, bet nervozi atkārtoju.
«Es pats tev pēc tevis neskriešu, bars nesapratīs.» Jūs atradīsit mani pēc vārda vai…» viņš pēkšņi pieliecās gandrīz tieši pie manas auss, «vai smaržo.»
– Kas?!
Un ar tādu pašu platu smaidu viņš vienkārši gāja garām. Es tikko nositau skropstas. Varbūt Nora nepārspīlēja par samaitātības valstībām! Ja pirmais satiktais cilvēks man uzreiz izteiktu nepārprotamu piedāvājumu. Kā jūs vēlētos uz to reaģēt?
Bet es, palikusi viena, tagad panikā griezos apkārt:
– Kur ir ēdamistaba?..
Es pieskrēju pie meitenēm, kas gāja pa taku tādā pašā zaļā formā kā manējā:
– Sveiki! Vai varat man pateikt, kur atrodas ēdamistaba?
Garas blondīnes ar smailām ausīm skatījās uz mani un riebumā sarauca pieri. Viņi devās tālāk, nedomājot atbildēt. Tas ir izslēgts! Galu galā mēs mācāmies vienā fakultātē, kur ir viņu vienotības sajūta?
Es jautāju kādam puisim brūnā uniformā, kas skrien garām:
– Pasaki man lūdzu…
Viņš pat nepalēnināja savu soli un nepaskatījās uz mani.
Tas bija kaut kā neparasti aizskaroši – manā īsajā biogrāfijā man nekad nav nācies saskarties ar to, ka mana persona tiktu ignorēta! Viņa sakoda zobus un devās uz galveno ēku, tur ir darbinieki – viņiem ir pienākums būt sabiedriskākiem. Bet pāri taciņai gāja puisis bordo formas tērpā no Nemirstības fakultātes, tāpēc riskēju mēģināt vēlreiz:
– Atvainojiet, es esmu jauns. Pastāsti man, kur ir ēdamistaba?
«Protams, iesim,» vampīrs vienmuļi atbildēja. «Nekrīti panikā, jūs pieradīsit.» Sākumā visi ir noraizējušies.
Es sekoju viņam aiz muguras, nespēdama noticēt notiekošajam. Izskatās, ka Nora vispār neko nemeloja! Vienīgie normālie skolēni te ir vampīri! Varbūt jālūdz rektoram, lai pārceļ mani uz Nemirstības fakultāti? Citādi es ilgi neizturēšu. Vai es varu izturēt ar tādiem gļēvuliem kā Nora?
3.nodaļa
Ieejot ēdamistabā, uzreiz ieraudzīju Noru. Neiedomājami, bet viņa man pamāja ar roku! Es apsēdos pretī un biju patiesi sašutis:
– Tu mani atstāji!
Vampīrs paskatījās uz mani ar vienaldzīgu skatienu un kā pašsaprotami teica:
– Draudzīgs atbalsts nav piemērots visos gadījumos. Tie ir vilkači. Piedod, bet es nejaukšos ar viņu alfa, pat ja viņš tev uzbrūk pilnmēness laikā.
– Alfa?
– Stingri sakot, nē. Kamēr tēvs dzīvo, viņš ir tikai mantinieks. Bet bars jau karājas – visi saprot, ka kādreiz Laur Kingarra būs alfa.
– Kingarra? – es atvēru acis ar vēl lielāku izbrīnu. – Vietējā grāfa dēls?
– Nu jā. Tagad ej pie letes un izvēlies, ko ēdīsi brokastīs. Šeit nav kalpu.
Tur ejot un paņemot paplāti, atdarinot citus skolēnus, nodomāju. Bet līdz šim neviens nav izteicis nevienu uzvārdu! Tas, iespējams, ir vēl viens rādītājs, ka dzimumam šeit nav nozīmes. Tāpēc arī man nevajadzētu ar to lielīties. Un kam mums vajadzētu izrādīties? Kingarra mantiniekam savā zemē ir liels svars. Un te, kaut kur citur, mācās pašas Majestātes trešais dēls. Nav neviena, ar kuru jūs varētu sacensties statusā! Mums jālūdz Norai – lai viņš parāda princi, jo tas ir šausmīgi interesanti. Piedāvātie ēdieni izskatījās ēdami, bet es izvēlējos tikai omleti ar šķiņķi un kumelīšu uzlējumu. Un, kad viņa devās atpakaļ, Nora vairs nebija pie galda! Tas bija apbēdinoši un kārtējo reizi vilšanās vienīgajā šeit sastopamajā paziņā. Bez Noras es pat paietu garām prinčam, viņu nepazīdama, un vispār uzreiz kļūst kaut kā rāpojoši. Un šajā nedraudzīgajā vietā nav tik viegli izveidot citus sakarus.