Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 38
«Tialla,» spoks sauca no tālienes. – Man pienācis laiks slēgt zāli. Jūs varat aizņemties jebkuru grāmatu līdz rītdienai. Es redzu, kā tavas acis deg.
Es ātri paskatījos apkārt. Izrādījās, ka citu apmeklētāju vairs nav. Oho, es aizrāvos… Un visu laiku es pat neatcerējos par savu viskozo mīlestību pret Inirānu! Es atklāju lielu uzmanību savām smadzenēm. Es piecēlos un noliecu galvu visgodīgākajā pateicībā:
– Paldies. No visas sirds pateicos, Kiaššas kungs. Šajās dažās stundās un ar jūsu palīdzību es saņēmu vairāk, nekā jebkad varēju gaidīt.
«Es priecājos palīdzēt,» viņš varbūt pasmaidīja.
Bet es pagāju viņa balss virzienā un uzdrošinājos pajautāt:
«Vai es varu tevi paturēt vēl dažas minūtes?» Es gribu kaut ko izmēģināt.
– Ak, vai esat sasniedzis nodaļu par spokiem?
«Es tikko sāku,» es pasmaidīju. – Var?
– Dari tā. Es esmu šeit, lai padarītu burvjus spēcīgākus. Un, ja viduvējība pārvēršas par burvi, tad uzskatīšu, ka viss pagājušais gadsimts ir pagājis veiksmīgi.
Es piegāju vēl tuvāk un aizvēru acis. Fejas nevar redzēt spokus, jo spoki nav tīri dabas radījumi. Spoki ir enerģijas receklis pēc kāda cilvēka dzīvības. Bet viņa klātbūtne neizbēgami atspoguļojas telpā ap viņu, tikai tas ļoti nedabisks izkropļojums kopējā harmonijā. Neatverot acis, es pacēlu rokas un sāku tās vienmērīgi kustināt pa gaisu.
Es nevēlos neko mainīt, neko nodarīt, es gribu tikai redzēt. Neviens milzīgā neredzamā burvju koka zars no manas rīcības nesašūpos.
Ne uzreiz, bet ar pirkstu galiem sajutu gaisa vibrācijas, lai gan telpā nebija caurvēja. Es vienkārši sajutu šos savējos slāņus, un tad pēkšņi, pārklājoties ar iepriekšējo sajūtu, saskāros ar disharmoniju. Gaisa blīvajos viļņos viens tika izsists – vēsāks, nedaudz ciešāks. Viņa čukstēja:
– Tas esi tu, Kiaššas. ES jūtu!
«Es esmu,» jautrā čukstā atbildēja.
Un pēkšņi man kļuva skaidrs, ka viņš ir ļoti garš un saliecies kā vecs vīrs. Es gandrīz redzēju viņa seju, bet aiz sajūsmas atvēru acis un skatījos tukšumā, nespēdama aprakstīt savu sajūsmu.
«Tātad,» spoks maigi teica. – Tu joprojām esi feja.
Es ar prieku nevarēju atrast īstos vārdus. Jā, šī maģija ir vāja salīdzinājumā ar citām, bet tā pastāv! Un tikai pirms dažām stundām es par to pat nezināju! Bibliotēka acumirklī kļuva par labāko vietu akadēmijā, ja ne visā pasaulē, un Kiaššas kļuva par radījumu, kas ir manas visdziļākās pateicības cienīgs. Bet viņš steidzās:
– Ej, Tialla, tev vajag atpūsties. Ne visu uzreiz, lai gan man patīk redzēt šādu dedzību.
Es smaidot pakratīju galvu:
– Nē, vispirms es tev palīdzēšu savākt visas grāmatas no galdiem.
Par laimi viņš nestrīdējās – tikai pasmīnēja. Un man tāds sīkums bija ļoti svarīgs. Neliela palīdzība, bet vismaz kaut kas. Un es piedāvāšu savus pakalpojumus katru dienu. Kādreiz Kiaššas man uzticēs noslaucīt putekļus no plauktiem vai palūgt ko citu. Un, kad mani beidzot izraidīs, es pametīšu šo vietu ar nožēlu, ka man nebija laika darīt vairāk viņa labā. Tā es atradu draugu, kur man nebija nodoma viņu atrast.
Kad iznācu ārā, bija jau pavisam tumšs. Takas izgaismoja laternas, un gaiss smaržoja pēc agra rudens. Garastāvoklis bija tik brīnišķīgs, ka es negribēju uzreiz slēpties savā istabā. Es paņēmu soliņu netālu no savas ēkas, izstiepu kājas un skatījos zvaigžņotajās debesīs. Šodien es spēru tikai vienu soli, bet milzīgu. Tagad, izjutis vājo burvību sevī, varu to attīstīt. Akadēmiskā programma man neko daudz nepalīdzēs, bet ir grāmatas, ir meži un gaisa viļņi. Izstiep roku jebkurā virzienā – un tu jau esi pasaules sākuma punktā! Es zinu, ko lūgšu tēvam, kad atgriezīšos mājās: lai viņš man pērk arvien jaunas grāmatas. Lai kā arī būtu, viņa lēmums rezultējās tik negaidītā virzienā.