Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 26
Es atkal neveiksmīgi raustījos, bet labajā rokā mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglāstīts, un kreisajā es jutu vieglu vējiņu, kāds pūta pa deniņu. Viņi mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apziņu, es nevarēju pretoties – es acumirklī atslābināju neiedomājama garīga uzbrukuma uzbrukumā. Un, kad veiklie pirksti skrēja gar kaklu, līdz vaigam, tas gandrīz izkusa, kā izkususi svece. Mana prāta paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas reālas līdzdalības! Ļaujiet viņiem iedvest manī šo viltus sajūsmu, dēmonu nārsto. Tas joprojām neesmu es!
Bet viens no inkubatoriem gandrīz uzkrita man virsū un piespieda lūpas man pie kakla. Un tad viņš tur aizskrēja ar mēli, liekot viņam aizrīties. Otrs satvēra manu roku, nez kāpēc pabīdīja to zemāk un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pēc dažām sekundēm ar šausmām sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jūt sasprindzinātu mīkstumu. Jā, es biju nevainīgs – gan domās, gan darbos, bet man nebija atņemta izglītība. Manā vecumā daudzi jau precas, un viņi noteikti zina, no kurienes nāk bērni un ko gultā dara likumīgie laulātie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevarēju neko darīt. Bet viņa sajūsma dīvainā kārtā sakrita ar manējo. Mēs visi palikām apģērbti, bet mana āda pēkšņi kļuva tik jutīga, ka es jutu katru viņu pieskārienu sava garā naktskrekla audumam.
Pieskaroties vēderam, pārliecinoši virzoties augstāk, bet pirksti apstājās, pirms sasniedza krūtis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vilšanās stenu.
– Patīk? – tas ir Janoss, un tagad viņa čuksti iemeta manu apziņu neprātā.
Es centos atbildēt godīgi:
– Jā. Bet vājiniet ieteikumu un jautājiet vēlreiz, Janos.
Klusi smiekli, kas tagad izklausījās aizraujoši. Un šie smiekli tieši manos matos, un rokas, kas klīst pa audumu, dažkārt virzoties uz mana kakla kailo ādu, un smaga elpošana – vai nu viņu, vai manas. Es vairs nevarēju atšķirt, kura rokas mani glāstīja, kurš runā un kurš konvulsīvi sūc gaisu caur zobiem. Un jauns slogs ir tas, ka viens no maniem mocītājiem ir pavirzījies vēl tālāk vai viņiem pievienojies trešais. Bet viņš nekrita ar visu savu svaru, bet gan lidinājās virs manis. Ķermenis neviļus pacēlās uz augšu, lai vēlreiz, vismaz īsu brīdi, sajustu šo kontaktu.
Pirksts pieskārās manām lūpām. Es to ļoti maigi apgriezu. Es neviļus atvēru muti, lai gan pati nesapratu, ko vēlos vairāk: lai mani atstātu viena vai, visbeidzot, lai mani noskūpstīja. Bet man nebija ne jausmas, kurš no viņiem mani skūpstīs! No tik vēlamā glāsta gaidīšanas, kas jau vairākas reizes ritināts cauri manai galvai, bet nekad nepiedzīvots, es gribēju izliekties.
Un balss bija gandrīz tieši manās lūpās, it kā jautātājs būtu precīzi izlasījis manas domas:
– Vai tu jau esi skūpstījies, Tialla?
Un atkal godīgums ir uz absurda robežas, bet tieši tas ļāva man justies kā es:
– Nē. Un pirms piecām minūtēm es negribētu, lai tas notiktu ar svešinieku.
Gara, ievilkta pauze. Un troksnis ausīs. Un balss ir ļoti tuvu, klusa, apgriežot visu jūsu apziņu iekšpusi:
– Vai tad tas var būt es?
Saprāts lika man dzīvot ilgi. Es mēģināju pieķerties tā paliekām, bet viss, ko es varēju darīt, bija vaidēt. Un viņa pat bija pārsteigta, dzirdot viņas pašas vārdus aizsmakušā balsī: