Kalnu prinča līgava - стр. 9
"Voight, vai es varu jums pajautāt…," es iesāku, bet viņš devās uz savu vietu, cieņpilni pamājot ar galvu un neko nesakot.
Kaut kas cilvēku uzskatos neļāva man uzmest dusmu lēkmi, aizbēgt, nekavējoties pieprasīt paskaidrojumus – kopumā uzvedieties tā, kā es gribēju. Iespējams, tas bija tāpēc, ka viņi uz mani skatījās kā uz brīnumu. Tā es bērnībā skatījos uz saviem vecākiem, pirms atradu dāvanu zem egles. Ar maģijas gaidīšanu, ar cerību, ka tagad viss būs ne tikai labi, bet arī brīnišķīgi. Es paņēmu no prinča rokām nelielu turmalīna ziedu un pasniedzu to katram viesim. Viņi pamāja, pateicās un atnesa ziedu uz kristāla vāzi. Zieds uzreiz parādījās ar savītu baltā zelta kātu un lapām ar malahīta ieliktņiem. Rezultātā prinča rokās bija palicis tikai viens zieds, un tas atkal kļuva par piekariņu pie ķēdes.
Mēs apsēdāmies galda galvgalī. Es esmu prinča kreisajā pusē, Voits labajā pusē. Aiz viņiem stāvēja Simone un Dajanka. Tālāk ar žēlastību sēdēja sieviete no laukuma smaragda halātā. Katrā galda pusē bija pavisam deviņi cilvēki, un labās puses galā bija tukša vieta. Kad es dāvināju ziedus, es nepievērsu uzmanību, princis vienkārši gāja man garām.
Viesi pārmaiņus, sākot ar sievieti no ceremonijas, piecēlās kājās un apsveica princi Aļošu un Amāliju, novēlēja visiem laimi, apsveica viens otru, lepojās ar gada panākumiem…
Ēdiens uz galda tika pastāvīgi atjaunināts, tika celta maiga gaļa, sautēta ar dārzeņiem, sagriezti sieri, augļi, saldumi, vīni…
Tas bija tā, it kā es būtu kāda cita ģimenes ballītē. Ik pa laikam kāds pienāca pie prinča un man un vēlreiz teica, cik viņš priecājas par Jaunajām ziemas kāzām.
– Pasmaidi, princese Džona-Amālija, – Simona klusi sacīja. Kristāla stikla atspulgā es tiešām izskatījos skumji.
– Kāpēc jūs neesat pie galda, meitenes?
"Kalpi staigā pa virtuvi," viņa man čukstus atbildēja, "tas ir liels gods piedalīties pašās Ziemas kāzās."
"Bet tur ir tukšs krēsls, jūs varētu apsēsties un pēc kārtas ēst."
– Šī ir Mateja vectēva vieta, bet viņš…
"Dārgā Amālija, ļaujiet man jūs uzaicināt uz deju," princis piecēlās un pastiepa man roku. Es nervozi sāku atcerēties valsi, ko man mācīja skolas izlaidumā pirms trim gadiem.
Mūzika bija gluda un ļoti skaista, kā zvanu zvani, princis mani cieši turēja un raiti vadīja. Neticami skaistā pilī, neticami skaistā pasaulē, dejojot ar savu sapņu vīrieti, ideālā mājīgā brīvdienā – kāpēc, kāpēc es jūtos lieks? Manās krūtīs apbrīnas sajūta sitās ar sāpēm un sapratni, ka pēc būtības esmu patiešām lieka. Un visa viņu laipnība nav domāta man. Es esmu tikai vēl viena līgava Amālija, kas viņiem ir vajadzīga svētkiem tikai nomināli, piemēram, Ziemassvētku eglīte Jaunajam gadam.
Bet es ļoti gribēju… Princis joprojām grieza mani dejā, un manās acīs sariesās asaras. Atcerējos kā mežā īstenību – to, kur pēkšņi izplūdu asarās par piekariņu ar nelielu turmalīna lāsīti, kas man atgādināja dāvanu no tēva mammai pirms negadījuma… Pirms Jaunā gada Pirms četriem gadiem, kad mani vecāki bija dzīvi, un ziemas svētki man vēl bija prieks… Es rūcu pāri mazajai rozā akmens lāsītei un sapņoju, ka svētkos vairs nebūšu nevietā. Vispār jūt svētkus.
Bet nē… pat šajā ideālajā sapņu pasaulē es esmu dīvains.
Es atlaidu princi un paspēru soli atpakaļ, piespiežot rokas pie krūtīm. Vai es varu atgriezties realitātē, kur vismaz ir skaidrs, ko darīt? Vai es varu… Man sāka griezties galva, un princis mani atkal pacēla. Kāds no galda aplaudēja, acīmredzot uzskatīdams to visu par skaistu dejas figūru.