Īpaši. Ceļš uz izcilību - стр. 21
– Rīt man būs informācija par atlikušajiem cilvēkiem, kuri lietoja tabletes. Es ceru, ka varat man palīdzēt tos atrast. Galu galā mūs jau saista viena problēma,” sacīja Kūpers.
– Nē, tā ir jūsu vaina, un tas ir jūsu ziņā. "Mēs esam tikai upuri," Ren iebilda, neapmierināti lūkodamies uz vīrieti.
– Tik kluss. Lai gan es nesaņēmu spēju, man arī ir kaut kas ar to saistīts. Es domāju, ka Kūperam ir taisnība, un mums ir jāpalīdz. "Viņš nezināja, uz ko šīs tabletes spēj," Čārlijs piebilda.
Rens bargi paskatījās uz viņu, taču meitene uz šo žestu nereaģēja.
Aili klusēja, iegrimusi domās. Viņai bija vienalga par visu, jo sliktāk nevarēja būt. Šausmas jau ir notikušas…
"Kad mans partneris sniegs visu nepieciešamo informāciju, mēs nekavējoties sāksim meklēšanu." Neraizējies par naudu, es parūpēšos par finanšu izdevumiem,” Kūpers sacīja un tad piecēlās no krēsla, gatavojoties pamest biroju.
"Lieliski, tad tiksimies rīt," Čārlijs piekrita, arī piecēlās kājās.
"Patiesībā tu paliksi mājās," Ren iebilda.
– Nē, es uztraukšos, bet tas man ir kontrindicēts. Es nāku ar tevi, mīļā.
Puisis smagi nopūtās un padevās, viņš saprata, ka nevar strīdēties ar šo meiteni. Viņam ar to būs jāsamierinās.
– Labi, visi iet. "Tagad mēs dosimies mājās," saka Kūpers.
– Ko man darīt? Man šeit nav mājas. Vai man būs jādzīvo viesnīcā? – Aili jautāja, neapmierināti skatīdamās uz vīrieti.
Kūpers smagi nopūtās.
– Tu vari dzīvot kopā ar mani, lai tā būtu. Manā mājā ir daudz brīvu istabu.
Meitene nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu, viņai šķita, ka vīrietis smejas un liks dzīvot viesnīcā un klusēt. Un viņš piedāvāja pavadīt nakti pie viņa. Aili nemanāmi pasmaidīja.
Viņi aizgāja nelielā grupā, Rens atstāja savu tālruņa numuru Kūperam un pēc tam devās kopā ar Čārliju. Tagad viņš gribēja doties mājās un dzert kaut ko stiprāku. Viņš bija pārsteigts, cik mierīgi Čārlijs reaģēja uz visu notiekošo, it kā viņa to redzētu katru dienu.
Tikmēr Kūpers paņēma tabletes, kuras pārbaudīja mikroskopā, un pēc tam kopā ar Isliju atstāja ēku.
Viņi devās lejā uz pazemes autostāvvietu. Atradis savu auto, Kūpers apsēdās vadītāja sēdeklī. Meitene apsēdās blakus – pasažiera sēdeklī. Vīrietis nospieda gāzes pedāli un automašīna sāka kustēties.
Viņu ceļš veda uz viesnīcu, kur Islija paņems savu čemodānu ar mantām, un tikai pēc tam viņi devās uz Kūpera savrupmāju.
– Kā jūs uzzinājāt par telekinēzi? – vīrietis jautāja.
"Viņi man uzbruka, un es ar savu domu spēku varēju pacelt ķieģeli gaisā." Tas bija neticami biedējoši. Man likās, ka kļūstu traks.
– Es to zinu. Un es gribētu atvainoties.
– Par ko? – Aili viņu pārtrauca.
"Par to, ka toreiz iedevu jums tās sasodītās tabletes." Ja es zinātu, kā viss beigtos…
– To neviens nezināja. Nevainojiet sevi.
Kūpers paskatījās uz meiteni un viegli pasmaidīja. Aili juta, ka viņas seja kļūst sarkana, un viņa pagriezās pret logu. Viņa jūtas samulsusi, ka Kūpers uz viņu skatās, bet agrāk viņš viņai pat nepievērsa uzmanību. Un pat tagad viņai šķiet, ka visa šī komunikācija ir tikai radušās problēmas dēļ.
Meitenes acu priekšā pavīdēja raksts no dzeltenās avīzes, kurā bija teikts, ka Kūpers Raiss ir gejs. Žurnālisti informāciju izsūcuši no zila gaisa, sakot, ka vīrietim nav draudzenes. Vai varbūt viņš vienkārši nevar atrast savu mīlestību? Tāpēc Islijs ir pārliecināts, ka Kūpers nav gejs.