Īpaši. Ceļš uz izcilību - стр. 13

– Sveika, Aili, vai tu intervēji Rīsu?

"Protams," viņa atbildēja un izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu. Tad viņa to pasniedza savam priekšniekam.

Rīds paskatījās uz piezīmju grāmatiņu un tad nometa to uz galda.

– Nekā jauna, Aili, nekā. Veca informācija, garlaicīgi jautājumi.

Meitene pārsteigta paskatījās uz viņu, neticot savām ausīm.

– Es tik ļoti centos! Rīda kungs, lūdzu, neatsakieties publicēt interviju.

Vīrietis neapmierināti paskatījās uz Aili un negatīvi pakratīja galvu.

– Nav publikācijas.

Un tad meitene neizturēja, viņa sāka raudāt, aizsedzot seju ar plaukstām. Taču misters Rīds bija nesatricināms, viņš izgāja no kabineta, skaļi aizcirzdams durvis.

Meitene raudāja. Viņa nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu. Šai intervijai vajadzēja būt viņas laimīgās dzīves sākumam.

Tā ir jēga, tā vajadzētu.

Viņa satvēra rokās piezīmju grāmatiņu, izrāva no tās teksta lapas un saplēsa tās mazos gabaliņos. Viņu pārņēma naids un izmisums.

Aili gandrīz kliedza aiz dusmām. Viņa pievērsās dokumentu skapim, kur bija viņas vecie darbi, kurus viņa tik ļoti ienīda. Tajā pašā sekundē visas mapes izlidoja no plauktiem un sastinga gaisā Aili priekšā. Pēkšņi viņa sāka smaidīt, viņai sāka patikt spēks un spēks, ko viņa bija ieguvusi.

Mapes lidoja gaisā, un tad meitene ar rokas mājienu lika drukāta teksta loksnēm izlauzties no mapēm un izmētāties pa biroju.

Pēc minūtes birojs jau lidoja, Aili telpā radīja īstu apokalipsi. Bet viņai viņš patika. Meitene izbaudīja šo skaistumu.

* * *

– Kā tas var būt? – Čārlijs krita panikā.

Rens paraustīja plecus. Viņš pats neko nesaprata. Tas viss likās nereāli.

"Nomierinies, mēs noteikti uzzināsim, kas tas ir," Rens sāka meiteni nomierināt.

– Kā mēs to uzzināsim? Vai mums ir slimnīcas šādiem gadījumiem? Un, lai gan, ir. Un tās sauc par psihiatriskajām slimnīcām.

– Nekrīti panikā, lūdzu. Turklāt jūs nevarat, jūs saprotat.

– Tas nav iespējams, tas nav iespējams. Nedari mani bezpalīdzīgu, es vienkārši esmu stāvoklī! – Čārlijs iebilda un apsēdās uz ķebļa.

Rens sakrustoja rokas un paskatījās uz meiteni. Viņam nez kāpēc šķita, ka šīs ir laimīgas dzīves beigas, ka tālāk viņus sagaida kaut kas šausmīgs. Viņš saprata, ka viņam būs jāizdara izvēle. Tikai starp ko? Vai arī kurš…

Viņš smagi nopūtās, un viņa skatiens iekrita vitamīnu iepakojumā, ko viņš vakar bija lietojis Kūperā Raisā. Viņa elpošana paātrinājās. Puisis piegāja pie vitamīniem, tad paķēra tos un pagriezās pret Čārliju ar dusmīgu sejas izteiksmi.

– Tās visas ir šīs sasodītās tabletes! Mums jāatrod Kūpers Raiss un jāuzdod viņam daži jautājumi! – Rens sāka satracināt.

Čārlijs piecēlās no ķebļa un piegāja pie puiša, viņa paņēma kastīti rokā un pagrieza to acu priekšā, un tad vienkārši apskāva puisi.

– Klusi, nekrīti panikā. Mēs to izdomāsim kopā. Rīt mēs dosimies uz viņa laboratoriju.

– Es iešu viena.

– Nē, mīļā, es tevi nepametīšu. Mēs to pārdzīvosim kopā, būs vieglāk, ticiet man,” meitene viņu pārliecināja, skatoties tieši viņam acīs.

Rens nevarēja viņai atteikt, lai gan juta, ka viņa būs lieka. Puisis sāka nožēlot, ka visu pateica. Bet tagad nav atgriešanās. Jums vienkārši jāvirzās uz priekšu.

– Paldies, Čārlij, bez tava atbalsta es vienkārši kļūtu traks. Es mīlu Tevi.

Meitene pasmaidīja.

"Es zinu," viņa atbildēja, norādot uz savu apaļo vēderu. – Un šeit ir mūsu mīlestības apliecinājums.