Greizsirdīgs, karsts, bīstams… - стр. 8
– Bet viņš teica, ka ir kaut kas tāds, ko viņš varētu darīt, lai tu pārdomātu, – tas mani satrauca.
Draudi? Iebiedēt? Es jau esmu izlēmusi, ko darīšu šajā gadījumā. Es izsaukšu šausmīgos policistus un ļausšu viņiem ar viņu tikt galā. Šādi piedzīvojumi vien man nav domāti. Es esmu vāja sieviete, un esmu pilnīgi spējīga lūgt palīdzību varas iestādēm.
– Tu izskaties tā, it kā būtu nokavējusies uz treniņu, – es paskatījos uz savu pulksteni. Jā, es gribēju viņu aizsūtīt prom un palikt viena. Man vienīgajā brīvajā dienā vēl bija daudz darāmo darbu. – Es tev piezvanīšu vēlāk.
– Ja dakteris nelaiks, zvani man. Mēs ar Maiku atbrauksim un ieskrūvēsim viņam smadzenes, – iedrošināja mani Liza, stingri paņemot manu roku savā.
Nē. Maiks ir pēdējais, kas viņai vajadzīgs. Viņš mīl viņu līdz sirds dziļumiem, bet viņš ir skarbs puisis. Visus sit ar nūju. Tas ir nemitīgs adrenalīna uzplūds. Divas reizes gandrīz iekļuva kriminālajā noziegumā.
– Es varu iztikt bez Maika,» es klusiņām teicu. – Starp citu, pasveicinies ar viņu no manis, – es pieklājīgi teicu, lai viņš par mani neko sliktu nedomātu. Labāk lai es ar viņu draudzējos.
Pēc ģenerāltīrīšanas un tās pašas ģenerālveļas mazgāšanas es beidzot varēju vismaz uz brīdi apsēsties un paēst. Nevienu reizi nepieskārāmies klēpjdatoram, tikai ņirgājos uz to. Baidījos to pat atvērt, lai gan man vajadzēja ieiet un izdzēst to pa velnu. Es negribu, lai tur būtu jebkāda informācija par mani. Galu galā es biju muļķe, ka rakstīju tīru patiesību bez izsmērētiem pseidonīmiem un viltojumiem. Līdz vēlam vakaram es neuzdrošinājos ieiet vietnē.
Ieliecu klēpjdatoru guļamistabā, atvēru to un nogrūdos uz gultas ar vēderu uz leju. Ātri pieslēdzos tīklam un gaismas ātrumā sāku šķirstīt visu informāciju par sevi un, galvenais, bildes. Es ātri piesitināju ar pirkstiem pa tastatūru, jo pēkšņi sarosījos kā bailēs no paziņojuma, kas man pienāca no šīs nolādētās vietnes.
No viņa. Nekad nebiju bijusi tik gļēva, pirms atveru kādu ziņu. Gluži pretēji, man vienmēr bija paticis pievērst uzmanību, saņemt ziņas un tērzēt. Bet ne ar viņu. Es skaļi noklikšķināju uz baltās aploksnes, bet vēl neuzdrošinājos to lasīt. Es saspiedu acis.
– Tas nav svarīgi, – viņa strauji atvēra acis, lasot ļoti dīvainu ziņu, gluži kā viņš.
– Kas nav svarīgi? – Es ātri uzrakstīju.
– Tavi dzēsumi, – un kāpēc es zināju, par ko viņš runā? – Tas patiešām nemainīs to, kas tevi gaida. Es nedraudu, lai jūs zinātu.
Tagad es esmu vislielākais gļēvulis. Es sakostu labās rokas īkšķi, līdz tas sāpēja, un atgriezos pie tastatūras. Es nespēju aprakstīt, kas šobrīd notiek manā dvēselē.
– Parunāsim normāli. Lūdzu, – jā, – es plānoju ar viņu normāli aprunāties un pārliecināt viņu atstāt mani mierā.
– Kur mums vajadzētu runāt?
– Šeit, nekādā gadījumā. Es nevaru doties uz vēl vienu randiņu ar viņu. Mēs runāsim šeit un tikai šeit.
– Tu taču saproti, ka mums tik un tā nāksies tikties. Es nesaprotu, bet lai viņš turpina rakstīt. – Es nepazīstu cilvēkus, kas ir precējušies aizmuguriski.
Viņš atkal to dara. Mēs nevaram normāli sarunāties.
– Es atkārtošu vēlreiz, tiem no jums, kas ir patiešām stulbi. Tā nenotiks, jo es jau esmu precējusies. Tas ir tāds banāls meliņš, kādu es izdomāju. Stulba, es zinu, bet man vajadzēja kaut kādu argumentu, pat ja tas nebija patiess.