Greizsirdīgs, karsts, bīstams… - стр. 20

– Nezinu, vai tieši to Maiks domāja, – Liza izstiepās, skatoties man tieši acīs. – Bet viens avots man stāsta, ka viņš ir… slepkava, – Lizbetas vārdi nāca no zila gaisa. Labi, ka es sēdēju krēslā, citādi būtu apstulbusi.

– Ko?! – Es noliecos uz priekšu pret Līzi, apstulbusi par šo ziņu. – Uzbrucējs?!

– Precīzāk, profesionāls slepkava, – es zinu, kas tie ir. Ne par to es runāju. – Atkārtoju, es nevaru galvot par šo informāciju. Bet viņš acīmredzot nav viegls.

– Tā ir muļķība, – es nopriecājos, raustīdamies no krēsla. Jā, es biju nervozs, lai gan neticēju. – Ja viņš būtu slepkava, neviens par to nezinātu. Vai arī šie cilvēki ātri pazustu. Tas ir nelikumīgi, – es noapaļoju acis, izplešot rokas sānos. – Tas nevar būt taisnība. Jā, viņš ir noslēpumains un dīvains, bet viņš noteikti nav slepkava, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru, cenšoties pārliecināt sevi par patiesību.

– Ja viņu neuztrauc tādas sīkumainas lietas par to, ka kāds viņu tur aizdomās vai pat zina par viņu, tad viņš ir pilntiesīgs slepkava un viņam vienkārši nerūp bariņš idiotu, kas par viņu runā. Iestādes piever acis. Viņš, iespējams, kādam strādā, un viņam ir jumts. Štāba slepkavas nav no tiem, kas vienkārši uzkāpj uz jumta un šauj pēc pavēles.» Un no kurienes viņa to zina. – Viņi ir asinskrējēji. Viņi darbojas paši. Viņiem vienkārši pasaka vārdu, varbūt iedod fotogrāfiju, un viņi dodas darīt savu darbu. Viņi ir gudri un disciplinēti. Viņi pamana visu līdz sīkākajai detaļai, netiek pieķerti, neatstāj pēdas un tāpēc ir neuzkrītoši.

Atceros, ka Liza gribēja iet uz policijas akadēmiju, bet es nenojautu, ka viņa kaut kā bija izlasījusi šo informāciju. Nē, tas viss ir muļķības.

– Viņš ir divdesmitgadnieks. Kāds slepkava viņš ir? Tas nav mans priekšstats par slepkavu. Man tie ir pieauguši vīrieši ar bārdām un grumbām uz pieres, – tā es iztēlojos cilvēkus šajā profesijā.

– Nē, tu esi piedzimis vakar, – Lizbeta pasmaidīja. – Es nezināju, vai ar to viņi nodarbojas no sešpadsmit vai vismaz astoņpadsmit gadu vecuma. Mani tādas lietas neinteresē. – Vai jūs redzējāt viņa acis? Stīvu? – Liza nedaudz noliecās uz priekšu, un es nobijos.

– Redzēju, – es vāji klanījos un smagi noriju.

– Tās ir tādas, it kā viņš jau būtu nodzīvojis visu savu dzīvi. Skaists un draņķīgs vienlaikus – tik velnišķīgi patiess. – Var teikt, ka šis vīrietis no nekā nebaidās – iespējams, ka baidās. – Kas liek uzdot jautājumu, kāpēc slepkavam būtu vajadzīga sieva?

Jautājums, kas mani moka jau vairākas dienas. Es tam visam neticēju, bet mana sirds iedeva ritmu, kas var sacensties ar kolibri. Manas krūtis pacēlās un nokrita līdzi maniem trokšņainajiem aizsmakumiem.

– Vai jūs domājat, ka viņš cenšas mani nogalināt? – pajautāju draudzenei trīcošā balsī, rokās cieši saspiežot karoti. – Vai tieši uz to tu tiecies?

– Ja viņš gribētu tevi nogalināt, tu jau būtu aizgājusi, – es pateicu, paldies, ka mani nomierināja. Tam ir jēga. – Bet, ja viņš ir tāds, kā mēs domājam, ka viņš ir… Viņš neatlaidīsies, un tu viņam tiešām esi kaut kam vajadzīga. Tu viņam esi vajadzīga. Jo viņš netērētu laiku ar meiteni, kura tik izmisīgi vēlas aizbēgt. Viņš viegli varētu atrast kādu, kas būtu pieejama viņa mērķim. Tas viņam neaizņemtu daudz laika. Uzbrucējs ar labu izskatu nepārprotami ir veiksminieks.