Elfu piedzīvojums par bēgošo līgavu - стр. 4
Pabeidzis runu, apsargs pagriezās un devās pāri laukumam, atstājot mani vienu. Es nekritu panikā; es izvilku savu slapjo mugursomu no strūklakas un skrēju tai pakaļ pilsētas dziļumos. Izbaudiet elfu dabas neticamo skaistumu un noslēpumu, kas dvesa burvību. Tālumā varēja vērot blīvus mežus, upes kūsājošas un, protams, putnu melodisku dziedāšanu. Mājas un ēkas rotāja un bremzēja manu ceļu uz pili, un ziedi un koki radīja šīs satriecošās pasaules krāsainu izskatu. Tuvojoties pilij, es ieraudzīju sev priekšā majestātisku ēku ar izsmalcinātiem torņiem un skaistiem kokgriezumiem uz fasādes, kas šķita ļoti izsmalcināta. Tajā pašā laikā pils jumts kā mirdzošs zelta cietoksnis radīja dzīvas būtnes iespaidu. Uzkāpjot uz lieveņa, es skatījos uz šo pasauli no tāda augstuma, no kura varēja redzēt gandrīz visu karaliskās ģimenes īpašumu.
«Pasteidzies, tu neesi vienīgais,» apsargs mani mudināja.
Es tikai pasmējos par viņa izteikumiem un nepievērsu viņam uzmanību. Ejot garām pa atvērtajām durvīm, velkot aiz sevis pilienu taku, kas pilēja no slapjas mugursomas. Ieejot pilī, mani vēl vairāk pārsteidza tās apbrīnojamais skaistums. Es gāju it kā apburta, skatoties uz cirstajām sienām, kas izdalīja vieglu mirdzumu. Svaigi ziedi un, protams, vēl vienas milzīgas marmora kāpnes. Taču drīz vien pēkšņi atskanēja krītošas dzelzs rūkoņa. Pagriežoties, es pamanīju, kā mans ceļvedis bija izstiepts uz grīdas. «Es droši vien paslīdēju,» pazibēja man galvā, un es ātri paslēpu slapjo drēbju skapja priekšmetu aiz muguras.
«Tava māte,» iesaucās pelnu vīrs, izberzdams bruņām savu sasitušo dibenu.
– Nepalīdzēs…
Tiklīdz es sāku runāt, apsargs acumirklī pielidoja pie manis, satverot mani aiz apkakles. Viņš skatījās man tieši acīs un droši vien mēģināja mani nogalināt. Bet tas neizdevās, lai kā viņš centās. Tomēr mūsu uzmanību pēkšņi novērsa kaut kur tuvumā dzirdētais kluss klepus, un mēs pagriezāmies. Tā bija jauna meitene, kura savās rokās turēja avārijas cēloni.
«Finve, ko tu atļaujies darīt,» viņa sasita viņa rokas.
«Tā viss ir viņa,» viņš norādīja uz mani ar pirkstu, atkāpjoties pāris soļus.
«Tu esi nelabojams,» viņa viņam teica, tad pagriezās pret mani. – Jūs droši vien esat vēl viens no pretendentiem.
«Jā,» es nomurmināju, nevēlēdamies turpināt sarunu.
«Es redzu, es neredzu lielu entuziasmu.» Tas nozīmē, ka ne pēc savas brīvas gribas.
Dzirdot viņas vārdus, es pat nedaudz uzbudināju cerībā, ka viņa mani sapratīs un palīdzēs aizbēgt. Tomēr viss noskaidrojās, kad viņa atkal runāja:
– Viss kārtībā, tu neesi vienīgais. Mani sauc Aglaja, es tev palīdzēšu.
«Palīdzība ir laba,» viņa skumji nopūtās. – Un es esmu Marta.
Pēc mūsu iepazīšanās viņa vēlreiz iesita puisim un mēs devāmies ceļā pa karaļvalsts garajiem gaiteņiem. Droši vien, ja es te būtu bijusi viena, sen būtu apmaldījusies, bet ar viņas palīdzību mēs drīz vien nokļuvām mazā istabiņā. Kas tagad kādu laiku būs manas mājas.
«Neuztraucieties, uzvarai ir savas priekšrocības, un tā nav tikai laulība ar Viņa Majestāti,» Aglaja neskaidri sacīja, liekot man interesēt kaut ko citu, nevis bērnišķīgu.
– Kā šis?
– Un šādi. Tu vari uzvarēt un atteikties par labu citam, bet par to tu saņemsi vienas savas vēlmes piepildījumu,» viņa klusi čukstēja, it kā tas būtu šausmīgs noslēpums. – Gadās, ka vecākiem nav vajadzīgas laulības, bet nepieciešams ātrs problēmas risinājums. Tā nu viņi uzlika savām meitām tādu cūku.