Apstākļu spiediena ietekmē - стр. 2
Kādreiz es izvēlējos strikti nošķirt savu dzīvi un sevi. Vēl nesen viss gāja lieliski. Pat pēc tam, kad daļa manas dzīves sabruka un tika sagrauta, es varēju savākties un turpināt dzīvot. Bet mana otrā dzīve tagad griežas tikai ap atriebību vai drīzāk to meklēšanu, kuriem man ir jāatriebjas. Un atlikušo šīs dienas daļu, tāpat kā dažas citas, pavadu atmiņās un faktu salīdzināšanā.
Iezvanījās telefons. Krēslas klusumā tas izskanēja negaidīti skaļi un asi.
– Jūs bijāt prom uz nedēļu! Vai tu vispār kaut ko darīsi? Mums ir kontrabandas lieta. Vai esat gatavs prezentēt vismaz dažus rezultātus?! – telefona uztvērējs plosījās no skaņām.
– Šo uzdevumu jau esmu atrisinājis. Rīt es jums pateikšu to cilvēku vārdus, kuri būtu jāpārbauda.
– Šodien! Tagad! – kliedza balss klausulē.
«Rīt,» es bargi pārtraucu vārdu plūsmu.
«Tu noteikti aizmirsti sevi.» Mums ir putnu tiesības un mēs vēl varam tevi aizslēgt,» nepatīkami iesmējās balss.
«Pārbaudiet savu informāciju,» es pārāk labi atbildēju un noliku klausuli.
Pirms diviem gadiem mani iecēla civildienestā un iecēla idiotu priekšnieku. Acīmredzot ne viss viņam par mani tika izskaidrots un ļoti bieži viņš uzvedas kā pilnīgs idiots vai pašnāvnieks.
Man joprojām ir grūti savaldīties un nemēģināt veidot tos, kas strādā pie šīm pašām «putnu tiesībām».
Dažreiz man pietrūkst spēka. Jā, man joprojām ir spēks. Protams, daudz mazākā apjomā, bet tas ir. Tomēr es esmu tik noguris no šīs mazās daļas, ka es varētu arī pakārt sevi. Iespējams, tik daudzi gadi nežēlīgā biznesā ir darījuši savu, un es esmu pilnībā izsmelts.
Jums vienkārši vajadzētu visu nolikt malā un gulēt. Izgulies. No rīta dosimies uz treniņu laukumu, paņemšu nelielu pauzi un lieliski notrenējos.
Mūsu treniņu laukums ir liela atklāta teritorija ārpus pilsētas. Laukumu ieskauj žogs, centrā atrodas diezgan liela nepabeigta piecu stāvu ēka. Patiesībā tikai ēkas skelets. Šur tur ir slepenas ejas, ne visos stāvos ir kāpnes. Katrs stāvs ir ļoti labi jāpārzina, lai nejauši nesabruktu.
Tieši šajā teritorijā mēs rīkojam peintbolam vai lāzertagam līdzīgas spēles: mums ir speciāli ieroči, tērpi ar sensoriem un, galvenais, laba kompānija. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu cīņa ir sīva, katru reizi, kad mēs atdodam visu. Dažreiz es ņemu līdzi savus draugus no ikdienas un viņi trenējas pie mums. Gandrīz vienmēr uz vienādiem noteikumiem, kas iesācējiem var būt diezgan postoši.
Šajā skaistajā rītā sev negaidīti pārgulēju un lodes ātrumā sataisījos. Divdesmit minūtes pēc tam, kad es pamodos, Sašas mašīna jau stāvēja zem logiem un gaidīja mani. Es parādījos pēc piecām minūtēm.
«Paldies, ka gaidījāt,» es bargi pateicos.
– Nekas. Labāk ievadiet vajadzīgo adresi navigatorā vai paskaidrojiet, kā tur nokļūt,» viņš jautri iesāka.
– Uz otru galu, kur ir izeja uz tuvāko pilsētu, un tad es jums parādīšu, kur nogriezties.
«Vai jums kaut kā nav noskaņojuma vai jau esat uzvilcis priekšnieka masku?» – Sanija ar visu nopietnību jautāja pēc kāda laika klusējot.
«Es tur neesmu boss,» es atgādināju.
– Un kas? Esmu pārliecināts, ka visi tevī klausās.
– Jā, iespējams, bet viņiem tas nav jādara.
«Viņi jūs vienkārši ciena,» šī frāze skanēja ar skaudību.
«Tur visi ir vienādi, nomierinieties, bet šī apmācība būs diezgan brutāla.» Vai tiešām vēlaties to?