Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas - стр. 6
– Zivis! Svaigas zivis! – kliedza nešpetna sieviete un iedūra garāmgājējiem pa degunu ar savām precēm. Jāatzīst, ka smaržas ziņā zivs bija ļoti tālu no deklarētā.
– Kas par smirdēšanu, lieliskā kaķu māte, kāpēc man tas ir vajadzīgs!? – pazīstamais kliedza, aizsedzis degunu ar ķepām.
– Kalači! Svaigi maizītes un bulciņas! Cauruļvadi karsti! – kāds jauns vīrietis skanīgā balsī iesaucās maiznīcā.
Svaigu cepumu smarža sajaucās ar sapuvušo zivju smaku un aromātiem no parfimērijas veikala. Viņa ātri aizsedza degunu ar roku.
– Zobeni no damaskas tērauda, tiem nav līdzinieka! – draudīga izskata kalējs, vicinot zobenus un dunčus, liekot ļaudīm kautrēties kā applaucētai.
Paskatoties apkārt pūlī, es neatradu Maksu. Pietrūka tikai pazust.
– Beigel, vai tu redzēji, kur Makss devās? – pazīstamais grasījās man atbildēt uz kādu nejauku lietu, bet nebija laika.
– Esi uzmanīgs! – atskanēja vīrieša auksta, bet tajā pašā laikā samtaina balss, un tikai tad es sapratu, ka esmu ietriekusies viņā.
Pacēlusi acis, viņa ieskrēja nicinājuma un ledus mūrī. Garš, ar kraukļa matiem un asiem vaibstiem viņš izskatījās pēc plēsēja. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Kaķis maisā saritinājās kamolā.
"Piedod," es nomurminu, cenšoties pēc iespējas ātrāk tikt prom.
"Nekādas cieņas pret godājamo kungu," viņa biedrs, kas izskatījās pēc žurkas, sāka nobriest, bet kungs viņu pārtrauca ar vienu skatienu.
– Kas tu esi? – šķiet, ka kungs mēģināja ieskatīties manā dvēselē un lielākai iedarbībai satvēra manu roku. Uz sekundes daļu viņa acīs pazibēja atpazīšana, liekot bailēm izplatīties manā dvēselē. Suņi mani pazīst pēc manas personības, bet ja nu ir tādi, kas mani pazīst pēc redzes?
– Ak, tur tu esi! – man uz pleciem nokrita pazīstamās, siltās rokas un es atkal varēju elpot. "Lūdzu, piedod manai kompanjonei, šī ir viņa pirmo reizi Artolā," Makss pasmīnēja, izraujot manu roku no nezināmā lorda tvēriena.
"Nu tad nepazaudē viņu," zaudējis interesi par mums, kungs pagriezās un pazuda pūlī.
– Kas tas bija? – jautāja Makss, kad bailes rimās.
– Es nezinu, bet man viņš nepatīk. Ejam, mēs esam gandrīz klāt,” Mortone satvēra mani aiz rokas un aizvilka uz Hound Academy.
Akadēmijas vārti tuvojās. Ar katru soli mani arvien vairāk pārklāja auksti, lipīgi sviedri. Svētās debesis, ja vien mūsu plāns izdotos.
"Nekratiet tā," pazīstamais čukstēja, tomēr es joprojām nesapratu, vai viņš to teica man vai sev.
5. nodaļa
Ieejot akadēmijas teritorijā, mūsu identitāte tika paņemta un pēc tam… mūs atlaida. Enzo Mortone paveica lielisku darbu, mūs skenējošajiem suņiem nebija ne mazāko šaubu par to, kurš ir viņiem priekšā.
– Vivjen Lein, kāds ir jūsu vizītes mērķis? – ar žilbinošu smaidu jautāja jauns, slinks puisis.
"Es gribu iet uz akadēmiju," viņa mīļi pasmaidīja.
– Nu, lai veicas. Ja iekļūsi iekšā, mēs noteikti tiksimies,” blondīne piemiedza man ar aci un pasniedza dokumentus.
"Paldies," Makss burtiski izvilka dokumentus no rokām un vilka mani tālāk.
"Tu lieliski spēlē lielā brāļa lomu," es nočukstēju, pārmetot somu pār otru plecu.
"Es cenšos, bet adeptu acīs mēs izskatīsimies vairāk kā pāris," viņš iesmējās. – Kāpēc Batons pats neiet?
– Nē, nu, vai tu klausīji šo nekaunīgo cilvēku!? – kaķis aizvainots pamāja ar ķepu, brīdinot izplešot nagus. Nu, viņam nepatika staigāt pat vairāk nekā makšķerēt.